Bermontiešu liktenīgā kļūda 0
Brīdī, kad sākās operācija “Blitzschlag”, Francijas maršals Fošs iesniedza notu sabiedroto padomei, kurā pieprasīja atļauju poļu uzbrukumam Rietumkrievijas armijai, taču pieprasījums tika noraidīts. Sabiedrotie gaidīja. Brīdī, kad Latvijas armija bija jau atkāpusies no Daugavas kreisā krasta un likās, ka Bermonts tūlīt iesoļos Rīgā, sabiedrotie norādīja, ka jebkādas materiālas palīdzības sniegšana Latvijas armijai būtu tikai Bermonta armijas apgādāšana. Šajās dienās Pagaidu valdību bija pametuši visi – igauņi atsūtīja divus bruņuvilcienus un solīja divas kājnieku divīzijas, tiesa, izvirzot dažus noteikumus. Ja tos pieņemtu, Latvijas–Igaunijas robeža tiktu novilkta gar Gauju. Piedāvājumu noraidīja, bruņuvilcieni aizbrauca.
Tomēr pārsteidzošā kārtā Bermonts Rīgā neiesoļoja – Rīgu sargāja platā Daugava, laikus izgrieztie tilti un armija, kas bija paspējusi atkāpties, turklāt uzbrukums vairs neturpinājās ne pie Rīgas, ne citur. Zaudētais laiks arī vairs neļāva cerēt uz straujiem panākumiem, turklāt Bermontu neatbalstīja arī citi baltie komandieri, Ziemeļu armijas komandieris Judeničs pasludināja Bermontu par valsts nodevēju, savukārt Deņikins uz Bermonta lūgumu pēc atbalsta uzrakstīja slavenu frāzi: “Pie velna Bermontu ar visiem viņa vāciešiem!”
Savukārt paši bermontieši izdarīja liktenīgu kļūdu – tie no Daugavgrīvas cietokšņa sāka atklāt uguni sabiedroto kuģu tiešā tuvumā. Tomēr sabiedrotie vēl joprojām mēģināja sadarboties – Eberhardam tika nosūtīta prasība izvākt spēkus no Daugavgrīvas, uz ko vācu ģenerālmajors paziņoja, ka vācu vienību Rīgā nav un labāk runāt ar Rietumkrievijas armijas komandieri (t.i., Bermontu). Bermonts prasību noraidīja, un kuģi atklāja uguni pat vēl pirms tālāku instrukciju saņemšanas (liela nozīme bija jūrnieku goda jūtām, jo, kā norādīja latvieši, izskatījās, ka Bermonts padzinis sabiedrotos no Rīgas). Uz vēlākiem Bermonta protestiem britu admirāļa Kovana atbilde bija īsa: “Es neatzīstu nevienu komandieri, kas nepakļaujas ģenerālim Judeničam!”
