Operācija “Blitzschlag”. Ja Torņakalnu ieņemtu ātrāk… 0
Cēsu kauju pieredze liecināja par to, ka sabiedrotie nepieļaus ilgstošu konfliktu starp diviem vismaz teorētiski pretboļševistiskiem spēkiem. Savukārt, ja Bermontam izdotos sagraut Rīgu aizstāvošos spēkus vienā, iznīcinošā uzbrukumā, tādējādi nostādot sabiedrotos fakta priekšā, tie visdrīzāk vairāk nepretotos. Latvijas pārstāvis Parīzē Jānis Seskis norādīja, ka “ja atjaunotā Krievija [t.i., Bermonta Rietumkrievija] uzbruks Rīgai un Liepājai, tad sabiedrotie neiesaistīsies Latvijas labā. Tagad atkal pieaug cerības, ka Krievijā būs reiz valdība, jo Deņikins iet uz priekšu.”
Laika trūkums noteica arī uzbrukuma raksturu – tas nevarēja būt tik metodisks, kādu veica vācieši Pirmā pasaules kara laikā, pārceļoties pār Daugavu pie Ikšķiles, tam vajadzēja būt straujam un iznīcinošam. Tā tapa operācija “Blitzschlag” – straujš uzbrukums, kam vajadzēja sasniegt Rīgas tiltus tik ātri, lai Latvijas armijas vienības Daugavas kreisajā krastā nepaspētu atkāpties, tiktu ielenktas un iznīcinātas, atstājot Rīgu bez aizsardzības.
Uzbrukums sākās 8. oktobra rītā. Bermontiešu materiālais pārsvars bija vairāk nekā iespaidīgs – Dzelzs divīzijas pulkā ložmetēju bija vairāk nekā visā Latvijas Dienvidu frontes karaspēkā! Un divīzijā tādu pulku bija trīs. Tomēr vāciešu uzbrukumu kavēja sarežģītais, purvainais apvidus un latviešu vienību varonīgā pretošanās. Uzbrukumu faktiski vadīja Dzelzs divīzijas komandieris majors Bišops, kuru no Jonišķiem konsultēja Golcs, taču vācu uzbrukumam trūka spara, bija vērojams arī vadības trūkums. Latviešu pretestība panāca to, ka pats Golcs 9. oktobra vakarā pavēlēja uzbrukumu Torņakalnam pārtraukt. Bišopa atbilde bija īsa: “Divīzija Torņakalnu ieņems!” Un ieņēma. Taču bija par vēlu – Latvijas armija bija paspējusi atkāpties.
