Baltijas valstu sarunas “pie tējas glāzes” Maskavā 0
Lai sašķeltu savus pretiniekus, 1919. gada 28. augustā Padomju Krievijas valdība pieņēma lēmumu par miera piedāvājumu Somijai un Baltijas valstīm, ko tās saņēma 11. septembrī. Sabiedrotie šajā jautājumā sašķēlās. Lielbritānija reaģēja salīdzinoši mierīgi, iesākumā uzdodot tikai ievākt informāciju (paši briti jau 1919. gada 15. septembrī bija piekrituši iespējamībai rīkot miera sarunas ar Padomju Krieviju). Franču reakcija bija daudz agresīvāka – Francijas pārstāvis Parīzes miera konferencē igauņiem pat norādīja, ka, “labāk lai lielinieki jūs izdzen no savas zemes, taču mieru ar tiem neslēdziet.”
Uzreiz mieru jaunās valstis bez sabiedroto piekrišanas tomēr slēgt nevēlējās, sākotnēji apmierinoties ar pamieru. Tomēr viedokļi par tālāko scenāriju variēja no “miera līgums bez Antantes piekrišanas būs bez vērtības un var kavēt atzīšanu de iure” (Somijas ārlietu ministrs R. Holsti) līdz “boļševiki ir bēdīgā stāvoklī. Atlikt sarunas nav vēlams, jo pienāks laiks, kad lielinieki nostiprināsies” (Igaunijas ārlietu ministrs J. Poska). Konferenču laikā valstis nonāca pie vienošanās, ka neviena valsts neslēgs separātu mieru ar boļševikiem pirms kopīgas alianses izveides vai kamēr nav gūtas Antantes garantijas. Tiesa, šī vienošanās drīz vien tika aizmirsta.
1919. gada 4. oktobrī Baltijas valstu Pagaidu valdības paziņoja Padomju Krievijai, ka ir gatavas uzsākt miera sarunas. Kā prelūdija šīm sarunām 8. oktobrī uz Maskavu izbrauca Latvijas Sarkanā Krusta delegācija, kuras oficiālais ceļā došanās iemesls bija pārrunas par gūstekņu apmaiņu, bet delegācijā ietilpstošajiem Tautas padomes deputātiem Frīdenbergam un Buševicam tika dots uzdevums neoficiāli, “pie tējas glāzes” veikt pārrunas par iespējamajām miera sarunām (Jāņem vērā, ka Latgale vēl nebija atbrīvota, un iespējams, ka bez Bermonta uzbrukuma tāda arī paliktu). Šis fakts liek citādi apskatīt arī Bermonta uzbrukuma iemeslus – neatkarīga, pret Padomju Krieviju draudzīga valsts tik tiešām bija drauds tā plāniem doties uz Maskavu, tāpēc uzbrukumu jau var skatīt ne tikai kā “vienotās, nedalāmās Krievijas” idejas aizstāvēšanu, bet arī kā vienkāršu politiski militāru nepieciešamību.
