Liktenīgais 1919. gada rudens: kā lielvaras izšķīrās par labu Latvijai 0
“Atbrīvošanas stunda ir situsi!”
“Uz krasta varēja redzēt divus vācu ložmetējus ar pilnu apkalpi, kas diezgan nemierīgi kustējās šurp un turp. Apmēram simts metru no tiem atradās “Abdull” priekšējā lielgabala stobrs, kurš tad lēnām sāka griezties uz šo nelaimīgo pusi. Uzmetu acis rokas pulkstenim. Bija tieši viens. Tanī pašā brīdī no lielgabala stobra pašāvās uguns un izšāvās dūmu mutulis. [..] Kapteinis Martins pienāca man klāt, sniedza man roku un teica: “Jūsu dzimtenes atbrīvošanas stunda ir situsi!” Virs mūsu galvām atskanēja skaļas, gari vilktas artilērijas priekšnieka komandas, un viss mūsu kuģis nodārdēja no sešu smago lielgabalu zalves. Sabiedroto iznīcinātāji Daugavā bija ietinušies dūmu mākulī, un granātu sprādzieni bija redzami pa visiem cietokšņa vaļņiem un Bolderāju.” /Jānis Ķīselis “Cīņā par dzimteni. Atmiņas no brīvības cīņām 1918 – 1919. g.”
Šie 1919. gada 15. oktobrī izskanējušie britu iznīcinātāja “Abdull” komandiera vārdi varētu likties novēloti, taču iespējams, ka tieši šajā brīdī vēstures rats patiesi sāka griezties Latvijas neatkarībai labvēlīgā virzienā. Līdz šīm zalvēm, kas gluži vai ieskandināja atzīšanu de iure, bija jāiet garš ceļš, kurā sabiedroto atbalsts nebūt nebija tik viennozīmīgs, kā gribētos domāt. Tautu pašnoteikšanās tiesības pēc būtības bija tikai līdzeklis daudz lielākā politiskā cīņā – karā ar boļševismu.
Nedēļu pirms sabiedroto karakuģu zalvēm, 7. oktobrī, aizsākās notikumi, kuri kā vēl nekad iesvārstīja jau tā nestabilo sabiedroto atbalstu. Pulksten desmitos no rīta bija sākusies operācija “Blitzschlag” (Zibens spēriens) – Bermonta armijas uzbrukums Latvijas armijas aizsargātajai Dienvidu frontei. Uzvarētājs kopā ar Rīgu paņemtu visu, bermontiešu panākumu gadījumā neatkarīgās Latvijas ideja būtu sagrauta, neraugoties uz to pašu karakuģu klātbūtni Daugavas grīvā, kas pēc nedēļas atklāja uguni uz Daugavgrīvu.
