Domāju, ka laba dāvana simtgadei būtu tautas vienotība – ka latvieši šeit un latvieši ārzemēs līdz galam aizbērtu to plaisu, kas stipri bija jūtama pēc neatkarības atgūšanas. 18
V. Vītols: Uz Latviju sāku braukt kopš 1978. gada, kaut man trimdas konservatīvākā daļa pārmetu “kā tu brauc pie tiem komunistiem”, bet nekad uz šiem pārmetumiem neesmu klausījies. Tagad nav daudz tādu trimdas latviešu, tikai viens otrs, kas kritizē mūs, kas esam šeit. Domāju, ka sirds dziļumos viņi jūt: man bija pienākums atgriezties, bet neesmu to izdarījis. Visu trimdas laiku tikām sprieduši – kad varēsim, brauksim atpakaļ, bet, kad neatkarība pienāca, labi ja desmit procenti ir atgriezušies. Vismaz no Venecuēlas ir apmēram katrs desmitais atgriezies. Bet tāda situācija nav tikai ar latviešiem. Piemēram, Spānijā baski bija ārkārtīgi apspiesti Franko laikā. Ļoti daudzi pārgāja robežai uz Franciju, un daudzi aizbrauca uz Amerikas kontinentu. Baski ir ļoti patriotiski un cerēja – kad būs atkal demokrātija, brauksim atpakaļ. Bet atgriezušies ir mazāk nekā desmit procenti. Ja cilvēks vienā vietā dzīvo ilgāk par pieciem gadiem, tad rodas dažādas saistības, bankas kredīts uz 20 gadiem mājai vai dzīvoklim, draugi un bērni jāsūta skolā. Mēs ar dzīvesbiedri atgriezāmies Latvijā 1999. gadā, kad bērni bija beiguši studijas. Ļoti žēl, ka daudzi no tagadējās emigrācijas Latvijā neatgriezīsies. Tas ir liels zaudējums.
Atgriežoties pie Likteņdārza – cik liela daļa darbu no sākumā iecerētajiem ir izdarīti?
V. Auziņa: Dārzs nekad nevar būt gatavs. Mēs to nemitīgi būvējam un atjaunojam. Lielākā daļa ieceru ir vai tiks īstenotas, bet nāk klāt arvien jaunas.
Un vēl – Likteņdārza projekts ir unikāls ar to, ka tajā katram ir vieta – iespējams, ka, tiekoties aci pret aci citur, dažādu cilvēku viedokļi nesaskanētu, taču Likteņdārzā mēs visi varam būt kopā.
