Sanita Upleja: Likteņdārza baļķis mūsu acī 28
Kad aprīļa sākumā Latvijas plašsaziņas telpu apskrēja vēsts, ka sagatavots un Saeimā iesniegts likumprojekts par Likteņdārza zemes nodošanu no pašvaldības valsts īpašumā, mani nepārsteidza kurnēšana par politiķu ieinteresētību spodrināt savas spalvas priekšvēlēšanu laikā. Veselīgām aizdomām šajā ziņā ir vienmēr vieta.
Taču nepatīkami pārsteidza purpināšana sociālajos tīklos un citviet par to, ka šis dārzs tagad kļūs par apgrūtinājumu visiem nodokļu maksātājiem un ka vispār vēl vajadzētu nogaidīt kādas desmitgades, kamēr būsim droši, ka tas kļuvis par tautas tikpat godātu vietu kā, piemēram, Brīvības piemineklis vai Brāļu kapi Rīgā.
Privāti dibinātais “Kokneses fonds”, kas 2005. gadā sāka šo projektu ar mērķi līdz Latvijas valsts simtgadei izveidot piemiņas vietu totalitāro varu un represiju upuriem, ir apliecinājis, ka turpinās par ziedojumiem veidot un labiekārtot šo piemiņas vietu, neprasot šim mērķim valsts finansējumu. Galvenā izmaiņa būtu zemes, uz kuras vairāk nekā 20 hektāru platībā plešas Likteņdārzs, piederības statusa maiņa – no pašvaldības uz valsts īpašumu.
Nav jau noslēpums, ka kopš sākta gala sabiedrībā par šo projektu ir dalījušās domas – gan par izvēlēto vietu, gan ainavisko ieceri, gan bruģakmeņiem ar ziedotāju vārdiem. Tādas diskusijas pie šāda atvēziena projektiem vienmēr ir vietā. Sociālie tīkli un citas sarunu vietas nebeidz burbuļot.
Tomēr mulsina fakts, ka nu jau desmit un vairāk gadus mēs tik naski diskutējam par privāti sāktu un par ziedojumiem īstenotu piemiņas vietu mūsu tautas lielākajai traģēdijai divdesmitajā gadsimtā – totalitāro varu nodarītajām pārestībām, kamēr atjaunotās Latvijas valsts trīsdesmit gados neesam spējuši par valsts līdzekļiem radīt pienācīgu un cieņpilnu piemiņas vietu tieši totalitāro varu upuriem. Galu galā no mūsu valsts simts gadiem puse ir pavadīta totalitāru režīmu jūgā.
Vai nav kauna lieta, ka Okupācijas muzejs, kas šogad svin savu 25. dibināšanas gadadienu, arī ir sācies un turpinājies kā privāta iniciatīva. Tagad muzeja attiecības ar valsti ir nostiprinātas īpašā likumā un tas saņem valsts atbalstu, bet muzeja ēkas pārbūves iecere ir saskārusies ar lielu pretestību mūsu sabiedrībā, un joprojām nav tapis arī iecerētais padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls Daugavas krastmalā.
“Latvijas Okupācijas muzeja likumā” jo-projām stāv rakstīts, ka “Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa būvniecības projektu īsteno līdz 2018. gada 1. oktobrim divās kārtās”. Saskaņā ar likumu pirmā kārta nozīmē muzeja ēkas pārbūvi un jaunās piebūves būvniecību, bet otrā kārta — padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecību.
Atjaunotās brīvvalsts teju trīsdesmit gados Latvijā ir tapuši no jauna vai atjaunoti dažādi memoriāli vai piemiņas vietas totalitāro varu upuriem – Lestenē, Torņakalnā, Salaspilī, Rumbulā, Šķirotavā, Stūra mājā, Koknesē un citviet. Tie tapuši vai tiek uzturēti ar valsts, pašvaldību vai privātu atbalstu.
Tomēr mieru neliek doma, ka tā arī neesam pa šiem gadiem spējuši saņemties un radīt iespaidīgu, redzamā vietā esošu piemiņas vietu okupāciju upuriem, it īpaši jau vairākas desmitgades ilgstošās padomju okupācijas upuriem. Kā priekšā mēs gribam izlikties un ko apmānīt, ka neesam cietuši un ka pietiek par tām pagātnes ciešanām runāt?
Tas ir vairāk nekā ciniski domāt, ka vēl nav pienācis laiks un ka varam vēl gaidīt, kamēr tiekam skaidrībā, ko īsti ar savu pagātni darīt. Vai tiešām domājam, ka pēc pārdesmit gadiem, kad mūžībā būs aizgājusi lielākā daļa kā bērni izsūtījumā nonākušie vai tur dzimušie ļaudis, mēs varēsim atviegloti uzelpot un nomest no saviem kamiešiem “tautas ciešanu nastu” uz visiem laikiem?
Manuprāt, maldās tie, kas domā, ka padomju okupācijas represijas attiecas tikai uz tiem, kas nonāca izsūtījumā vai nometnēs. Patiesībā tā ietekmēja arī tos, kas palika un iegāja izvesto mājās, kam bija jāveido kolhozi, un arī tie, kam nemitīgās bailēs gadu desmitiem bija jāizdzīvo “iekšējā Sibīrija”, pat ja netika izsūtīti.
Totalitāras varas raksturīga iezīme ir tāda, ka pretstatā liberālai un demokrātiskai iekārtai, tā veicina cilvēka sliktāko īpašību un zemiskāko instinktu izpausmes – melot un nodot izdzīvošanas vārdā, nedomāt patstāvīgi, izvairīties no atbildības, rūpēties tikai par sevi un nevēlēties redzēt plašākas kopsakarības sabiedrībā.
Diemžēl ar tādu mantojumu mēs Latvijā joprojām sastopamies ik dienas, un to var pārvarēt, tikai domājot par to, runājot par to un cenšoties nepieļaut šī mantojuma nodošanu saviem bērniem un mazbērniem. Un tieši viņu dēļ mums ir vajadzīgas gan tādas vietas kā Likteņdārzs, gan iespaidīgs memoriāls ļoti redzamā vietā Rīgas centrā, jo cilvēku atmiņa diemžēl ir ļoti īsa.
