Likteņa skumjais diegs. Normunds Akots recenzē izrādi “Līnenas skaistumkaraliene” 0
Normunds Akots, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ineses Kučinskas spēja sabalansēt Morīnas sirds un prāta kustības vienotā lomas zīmējumā ir kārtējais spēles maģijas apliecinājums, kura dēļ atkal un atkal ir vērts iet uz teātri.
Pēc kārtējā “galma apvērsuma” Dailē 2019. gada oktobrī zaudējis krēslu, Dž. Dž. Džilindžers presē izteicās, ka ar teātri vairs nenodarbosies. Jau toreiz pavisam droši varēja teikt, ka tamlīdzīgs apgalvojums nav uztverams nopietni, ka tās ir tikai emociju putas viskija glāzē un cilvēciska sarūgtinājuma izraisīta reakcija.
Ja reiz nepanesamo teātra kārti esi dzīvē izspēlējis un sajutis azartu, ko sniedz radošie procesi, tad varbūtība zaudēt jau bija ietverta izvēlē. Ja reiz esi iestudējis “Kaligulu” un apzinies, ka savu talantu neesi izniekojis, tad “pazudušā dēla” atgriešanās uz skatuves dēļiem ir neizbēgama.
Kopš tā laika Dž. Dž. Džilindžers Latvijas teātros ir iestudējis četras izrādes un pašās šīs sezonas beigās piedāvāja publikai konsekventi izslīpētos aktierdarbos iemiesotu Mārtina Makdonas “Līnenas skaistumkaralienes” uzvedumu Liepājas teātrī.
Īru dramaturģijas meteors pie britu teātra velves ar šo lugu uzmirdzēja 1996. gadā, apžilbināja režisorus, izraisīja skaudību kolēģos un saņēma Tonija balvu.
Angļiem tik iecienītais melnās komēdijas žanrs deva iespēju tolaik jaunajam autoram rūgto mātes un meitas attiecību stāstu izstāstīt caur pamatīgi nokvēpināta komisma prizmu, kas izrādes skatītājam neļāva pieķerties viena vai otra personāža striktam nosodījumam. Taču atšķirībā no citiem dramaturgiem Makdona savas lugas tekstā pamanījās arī iestrādāt tik augsti lādētus potenciālus aktieru izpausmēm, ka, pilnībā pieslēdzoties tiem, aiz melnā stikla notiekošajā spēlē uzplaiksnīja cilvēka dvēselē paslēptā tieksme nebūt ļaunam.
Prāta argumentācija, kas ikdienā diktē mūsu izvēles un rīcību, atduroties pret šo tieksmi, lielākoties lūst, un tā cilvēku likteņi mākslā iegūst traģiskās līnijas saviem komiskajiem zīmējumiem.
Mārtiņa Vilkārša rūpīgi fakturētais skatuves iekārtojums ar tikpat rūpīgi piemeklētajiem sadzīves priekšmetiem paver publikas skatienam nabadzīgas un stipri nolaistas lauku mājas dzīvojamo telpu. Noplukušās pelējuma krāsas sienas ar apdauzīto izlietni, šķirbainās durvis un čuguna krāsniņa ar pusskaldītu malkas klēpi rada drūmu iespaidu un jau iepriekš noskaņo uztveri uz dzīves nomācošā viļņa.
Saņurcītā nenosakāmas krāsas naktskreklā istabā iesteberē Mega, burkšķēdama iegāžas grīļīgā atpūtas krēslā un sagādā mums pirmo pārsteigumu – aiz pamatīgi nogrimmētās vecenes īgnajiem vaibstiem pat zinātājam būs grūti atpazīt Mārtiņu Kalitu. Lai arī tēls ir veidots ar jūtamu groteskas piesitienu, aktiera iekšējo izjūtu un ārējās formas sintēze lomā ir nevainojama.
Visa viņa psihofizika izrādē darbojas kā Šveices pulkstenis, ne par ātru, ne par lēnu un katrā skatuviskajā situācijā precīzi uzrāda Megas iekšējā barometra svārstības. Pilnīgi negaidīts un tādēļ jo pārsteidzošāks Mārtiņa Kalitas aktierveikums, kas skaisti papildina viņa atveidoto tēlu paleti un noteikti iepriecinās visus Liepājas teātra fanus.
Morīnas parādīšanos spēles telpā īsi varētu raksturot kā sākumu nebeidzamam atsperes nospriegošanas procesam – mātes un meitas brutālo attiecību stīga caur sižetisko notikumu pavērsieniem tiek novilkta arvien ciešāk, uz tās atskaņotie motīvi kļūst arvien griezīgāki, līdz tā pārtrūkst, bet, kā jau tas dzīvē mēdz būt, par vēlu.
Rejam (Artūrs Irbe) vienkārši pietrūka pacietības gaidīt un nodot vēstuli Morīnai tieši rokās, Mega vēstuli izlasīja un sadedzināja, bet Pato aizlidoja uz Ameriku ar kādu no savām attālajām māsīcām. Megas cīņa par to, lai meita te paliktu un aprūpētu viņu, ir nežēlīga un turpinās līdz pēdējam elpas vilcienam, bet Morīna ar visu savas nocietinātās sirds pretestību nespēj to pārtraukt un aiziet, jo viņas abas vienojošajā stīgā daba ir cieši savijusi mīlestību ar naidu.
Atveidot personāžu ar nelielām mentālām novirzēm ir apmēram tas pats, kas līst tumšā alā ar paslēptiem slazdiem. Aiz katra līkuma pavīd kāds kārdinājums, aiz katra lomas pagrieziena pazib izdevība publikai par patikšanu paspilgtināt spēli ar kādu neadekvātu rīcības izpausmi, pietiek tam ļauties un slazds aizcērtas.
Inese Kučinska šo profesijas fenomenu pārzina ļoti labi, un mums atliek vien apbrīnot viņas aktierisko intuīciju, kas nevienu brīdi neļauj tajā iekrist. Aktrises spēja sabalansēt Morīnas sirds un prāta kustības vienotā lomas zīmējumā un padarīt tās saskatāmas katram zālē sēdošajam, ir kārtējais spēles maģijas apliecinājums, kura dēļ atkal un atkal ir vērts iet uz teātri.
Ja vien uzmanīgi pavērojam Morīnas un Pato divskatus, cik daudz psiholoģiski grūti tveramu nianšu, cik daudz cilvēciski smalku vibrāciju intīmo brīžu izpausmēs atklāj abu aktieru lieliskā saspēle. Kaspars Gods izrādē ir teju vai ideāls partneris, kas savu spēli jūtīgi saskaņo ar Morīnas it kā dīvaino uzvedību un sava varoņa kautrīgumu un neveiklības pārvērš tik dabiskās Pato bikluma izpausmēs, ka liekas, citāda viņu abu satikšanās nemaz nevarētu būt.
Tā kā dramatisko darbību izrādē uz priekšu virza dialogi ar ārkārtīgi plašu intonatīvo diapazonu, kas dod iespēju piešķirt tēliem visdažādākā rakstura nokrāsas, režisora galvenais uzdevums ir salikt uz skatuves to ‘’dzīvo bildi’’, kas emocionāli visspēcīgāk uzrunā skatītāju un liek viņam aizdomāties par likteņa peripetijām. Dž. Dž. Džilindžers savā izrādē neko nepolarizē, nevienu neaizstāv un nevienam nepārmet, bet tikai lugā pausto apstākļu sakritības neuzbāzīgi saver uz Morīnas likteņa skumjā diedziņa. Mizanscēnās mērķtiecīgi ieskicējot personāžu rīcības iespējamās variācijas un ļaujot aktieriem pašiem tikt galā ar attiecību psiholoģisko oderi, režisors sava iestudējuma kulmināciju pārvērš elpu aizraujošā Morīnas “cirvja dejā”, kas liek domāt, ka “pazudušais dēls” ir atgriezies savās īstajās mājās.
SKATĪTĀJA VIEDOKLIS
Sedoro Ice: “Jūtos patiesi iepriecināta, un zāles reakcija stāvovācijās to apliecināja – Režisors sāk “augšāmcelties”! Alleluja! Neuzpērkaties uz lugas “Līnenas skaistumkaraliene” identifikāciju – skumja komēdija. Manās acīs pat ne drāma, bet konkrēta traģēdija. Bet no mana secinājuma bīties nevajag, tā ir jāredz, obligāti.
Šad un tad publika arī iesmējās, lai gan būtībā nekā apsmaidāma – divu ģimenes sieviešu (mātes un meitas) destruktīvā kopvientulība. Ja nu vienīgi var papriecāties par Mārtiņa Kalitas Mātes jeb Megas skatuvisko tēlu. Bet tā ir pilnīgi atsevišķa tēma.
Lieliska aktierspēle! Kā es parasti saku – Inese Kučinska pat tomātu uz skatuves nospēlēs un visi noticēs! Lugas beigās Ineses Morīnas traģiskā klusuma aina bija vienkārši tik baisa un klusums zālē bija tāds, ka kļuva reāli auksti… pilnīga bezcerība, pilnīgs krahs un skatītājs ar šausmām saprot, kāda būs turpmākā Morīnas dzīve, mātes dzīves atkārtojums, déjà vu, kaut kādā Īrijas nekurienē bezjēdzībā un bezcerībā.
Kaspara Goda Pato loma bija pat kaut kādā mērā neierastā ampluā, visu cieņu. Bet vislielāko sajūsmu bez jebkādām šaubām sagādāja Mārtiņš Kalita septiņdesmitgadīgās Megas lomā, aprakstīt nav iespējams.”
liepajasteatris.lv
UZZIŅA
Mārtins Makdona, “Līnenas skaistumkaraliene”, iestudējums Liepājas teātrī
- Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe un režisora asistente Linda Kalniņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
- Lomās: Inese Kučinska, Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods, Artūrs Irbe.
- Nākamās izrādes: 16., 17. septembrī, 30. oktobrī.
