Aija un piecgadīgais Kārlis – traģēdijas veiksminieki 17
Aija Kopštāle un viņas dēls piecgadīgais Kārlis ir veiksminieki, jo viņiem traģēdijas dienā izdevās palikt dzīviem ar nelielām traumām.
Kad Aiju apciemoju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, satiku arī viņas vīru Kasparu un abi lūdza ar laikraksta starpniecību izteikt līdzjūtību visiem, kuru tuvinieki gājuši bojā vai ir smagi cietuši. Uz šīs milzīgās nelaimes fona Aija apzinās, ka abi ar dēlu dzimuši laimes krekliņā.
Aija: “Dzīvoju netālu no Zolitūdes veikala “Maxima”, tāpēc tur iegriezos regulāri, kaut gan šā tīkla veikali nav manis iecienīti. Bet Zolitūdes veikals man patika, jo bija atšķirīgs no citiem – ne pārāk liels, ne pārāk mazs. Arī aizvadītajā ceturtdienā kā parasti kopā ar dēlu devos uz veikalu nopirkt kaut ko vakariņām. Jau grasījāmies iet uz kasu pusi, kad nolēmām paņemt saldējumu. Te pēkšņi es ieraugu, ka mums virsū gāžas jumta konstrukcijas. Uz īsu brīdi zaudēju samaņu, atceros, ka atmostos un jūtu – man uz muguras uzkritis kaut kas smags, bet roka ir brīva. Izdzirdot balsis, mēģinu pamāt. Atkal zaudēju samaņu un atmodos ātrās medicīniskās palīdzības mašīnā, kur ieraudzīju arī dēlu. Mediķi mani mierināja, ka Kārlis neesot smagi cietis, ka viņam esot smadzeņu satricinājums.
Vispirms mūs nogādāja Gaiļezera slimnīcā, bet pēc tam Kārli pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, bet mani – uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Par laimi, man ir tikai dažas lauztas ribas, smadzeņu satricinājums un lauzts lāpstiņas kauls, kas pēc izrakstīšanās no slimnīcas prasīs apmēram mēnesi ilgu ārstēšanos.
Tiklīdz mani ieveda slimnīcā, tā mani apciemoja Rīgas pašvaldības sociālā dienesta darbinieces, kuras interesējās par manām vajadzībām, par to, vai mājās nav dzīvnieku, vai viss ir pie vietas. Pateicu, kas man patlaban ir svarīgākais. Pirmkārt, bērnam psihologs un, otrkārt, lai mums nebūtu jāuzņemas materiālās rūpes par nelaimes sekām. Bija patīkami, ka Kārlim nekavējoties tika nodrošināta psiholoģiskā palīdzība, jo viņš bija šoka stāvoklī, un ka arī notiek raita ārstēšana. Viņš zina, ka ar mammu viss ir kārtībā, ka tētis ir blakus. Tagad secinu, ka Kārlim izdevās tikt sveikā ar smadzeņu satricinājumu un ķermeņa sasitumiem tāpēc, ka krītot viņu instinktīvi aizsargāju. Mums abiem ir nobrāzta sejas kreisā puse, viņš bija kritis veiksmīgi, jo Kārlim nav lūzumu.
Uz veikalu atbraucu ar mašīnu, un vīrs interesējās, kas ar to noticis. Mašīna, sabrūkot ēkai, ir pamatīgi cietusi un, tāpat kā visas citas, evakuēta uz pašvaldības policijas stāvvietu. Tagad es saprotu, ka mūs paglāba tas, ka nebijām veikala dziļumā vai pie kasēm, kur parasti ir garas rindas. Skatoties internetā, kā sabruka “Maxima”, kā tika glābti cilvēki, kļūst slikti, apzinoties šīs milzīgās traģēdijas mērogu… Kāds kārtējo reizi nav izdarījis kaut ko līdz galam. Mūsu veiksme – tas ir viens, bet ir tik daudz ģimeņu, kurām tā ir traģēdija, un mēs esam kopā ar šiem cilvēkiem viņu ciešanās.
Ar vīru skumji ironizējam, ka turpmāk iepirksimies tikai Āgenskalna tirgū, jo tā ēka spējusi pārdzīvot divus pasaules karus.”
