Dārgā pēcnāves dzīve 0

Mūsu ceļojuma nedaudzajās dienās paguvām piedalīties vienos jurģos, vienās bērēs un reiz, kad gribējām uz pāris minūtēm apstāties, burtiski no ielas tikām ielūgti kāzās (diemžēl nevarējām tur ilgi palikt, jo bija jāsteidzas uz lidostu). Allaž tie ir tautas svētki ar ļaužu masām, allaž tajos virmo atbrīvota, priecīga gaisotne, un allaž pludo dzīvnieku asinis. Bifeļi un cūkas svētku viesu acu priekšā bez kādas anestēzijas ar mačetēm tiek nodurti un noasiņo. Svētkos, tāpat kā visi citi, arī tūristi ir laipni lūgti un gaidīti. Dzīvnieku vietā mēs dāvājām Indonēzijā ļoti iecienītās, saldās un lipīgās neļķu cigaretes. Tās pieņēma ar pateicību. Un tik tālu ceļu braukušu viesu klātbūtne vien tika uzskatīta par lielu godu.

Ne tikai rotājumi, arī pašas tradicionālās mājas nav vienīgi mājas. – “Tongkonan” pilda praktiskus un arī garīgus uzdevumus, – mums paskaidro Emans. Jo savdabīgais senču kults, ap ko Torajā, kā saka, viss grozās, lielākoties tiek piekopts mājās. – Šeit dzīvie sazinās ar mirušo gariem. Un šeit viņi tik tiešām dzīvo kopā ar miroņiem, – saka pedagogs. Līdz bērēm un līdz ar to patiesai uzņemšanai Viņsaulē var aizritēt vairāki gadi. Mirušo iebalzamē, glabā mājās un izturas pret viņu kā pret aizmigušu vai slimu.

Reklāma
Reklāma
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Lasīt citas ziņas

Torajas tauta tic, ka viņu uzturēšanās uz zemes ir vienīgi starpposms ceļā uz laimi apsolītajā mirušo valstībā. Un bēru ceremonija (uzņemšana Viņsaulē) ir svarīgākais notikums dzīvē. Lai mirušajam Viņsaulē būtu pārticība, vara un bagātība, tiek upurēti bari ūdens bifeļu un cūku.

Torajas tautas pārstāve Martina Tapu pirms trim gadiem 87 gadu vecumā uz mūžu aizdarīja acis un kopš tā laika gaida otro nāvi. Viņas meitas lūgti, mēs, svešie no tālās Eiropas, iegājām guļamistabā ar vaļēju zārku, draudzīgi sasveicinājāmies ar mirušo omīti un novēlējām viņai gaišu taciņu. Un nākamajā dienā Martinai paveicās. Beidzot mirusī varēja doties pēdējā ceļā. No prieka visi bija kā bez prāta. Ciema sievas sarīkoja apdullinošu troksni. Mirušās sievietes mājās starp koka pāļiem tieši zem telpas ar zārku sievas ar smagu koka nūju dauzīja pa koka kublu tā, it kā gribētu rīsa graudus pārvērst smalkā malumā. To darot, viņas pilnā rīklē kliedza kādu pastāvīgi atkārtojošos dziesmu. – Viņas modina mirušo garus, lai tie varētu radinieci pavadīt ceļā uz Viņsauli, – Emans mums paskaidro. Vēl pirms tam, kad, sajūsmas saucieniem un aplausiem skanot, sievietes līķi nesīs cauri ciemam, notiek gaiļu kaujas un vēršu cīņas. Tām jāgarantē mirušajai labklājība, vara, bagātība, tāpat kā masveidīgajiem bifeļu un cūku upuriem. Tapu kundze ir dižciltīgas cilmes, tālab viņas ķermenis ir cienīgs atdusēties klinšu alā. Uz maza balkoniņa pirms alas tiek novietots viņas tēls lelles formā. Parasti miroņus ar zārku piekar pie klinšu sienas, bet mirušus zīdaiņus “apglabā” sveķainos kokos. Tur viņi mātes piena vietā var dzert sveķus un augt lieli, domā Toraja tautā.

CITI ŠOBRĪD LASA
Kā jau visas šāda veida svinības, arī Martinas Tapu nāves svētki ilgst vairākas dienas, tos vada kristiešu garīdznieks un vietējais priesteris, šajās dienās notiek dzīvnieku cīņas (kas patiesībā Indonēzijā ir aizliegtas) un daudzi citi rituāli. Svētkos piedalās simti, reizēm pat tūkstoši cilvēku, tas maksā veselu bagātību. Arī tas varētu būt iemesls “gaidīšanas laikam”, kas jāpavada no pēdējā elpas vilciena līdz apglabāšanai. Krietna summa aiziet par upurējamiem dzīvniekiem, kuru gaļu pēc nokaušanas, starp citu, sadala viesiem, tad vēl jāsamaksā atbilstoši nodokļi par dzīvnieku upurēšanu, ko iekasē valsts. Tam visam ir jāiekrāj nauda.
Mūsu ceļojuma nedaudzajās dienās paguvām piedalīties vienos jurģos, vienās bērēs un reiz, kad gribējām uz pāris minūtēm apstāties, burtiski no ielas tikām ielūgti kāzās (diemžēl nevarējām tur ilgi palikt, jo bija jāsteidzas uz lidostu). Allaž tie ir tautas svētki ar ļaužu masām, allaž tajos virmo atbrīvota, priecīga gaisotne, un allaž pludo dzīvnieku asinis. Bifeļi un cūkas svētku viesu acu priekšā bez kādas anestēzijas ar mačetēm tiek nodurti un noasiņo. Svētkos, tāpat kā visi citi, arī tūristi ir laipni lūgti un gaidīti. Dzīvnieku vietā mēs dāvājām Indonēzijā ļoti iecienītās, saldās un lipīgās neļķu cigaretes. Tās pieņēma ar pateicību. Un tik tālu ceļu braukušu viesu klātbūtne vien tika uzskatīta par lielu godu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.