Bez pieskāriena 0
Sākumā Elvita ar mazajiem bija Valmieras slimnīcā. Šo laiku viņa dēvē par briesmīgāko periodu, kas piedzīvots: “Mans uzdevums aprobežojās ar to, ka man vajadzēja tikt galā ar savu pienu. Mazie atradās inkubatorā, man ļāva vien uz minūti pie viņiem aiziet. Speciālajā inkubatorā viss bija aizsvīdis, es neko daudz neredzēju. Neļāva viņiem pieskarties. Vēl trakāk bija tas, ka mani ievietoja palātā ar divām mammām, kurām bērniņi bija dzimuši laikā. Redzēju, cik viņas ir laimīgas kopā ar saviem mazulīšiem, ka tūlīt dosies mājās, bet es sēžu viena, mani mazie ir lejā, nezinu, kas ar viņiem notiek.”
Kad Elvita ar bērniem tika pārvesta uz Rīgu, attieksme bijusi citāda: “Tur man uzreiz pateica, ka mazajiem jāpieskaras, lai viņi jūt mammu. Pie bērniņiem varēju pavadīt tik daudz laika, cik gribēju.” Šajā periodā vislielāko emocionālo atbalstu sniedza Elvitas mamma un vīrs. Viņi nepārtraukti atgādinājuši, ka viss būs labi, ka bērniņi ir stipri. “Viņi manī nostiprināja domu, ka viss būs labi. Tā es arī gāju pie mazajiem. Kad ārsti stāstīja par sarežģījumiem, es visu laiku sev atgādināju, ka tas ir pārejoši, mierināju sevi, ka visām šīm problēmām nebūs seku.”
Atvadas no dēla
Jau pašā sākumā Dominika stāvoklis bija sliktāks nekā Karlīnai. Kad viņus atveda uz Rīgu, situācija sāka svārstīties un nepārtraukti mainīties: kad vienam kļuva labāk, otram – sliktāk. Dominiks atšķirībā no māsiņas diezgan labi iztika bez skābekļa maskas. Ārsti viņa stāvokli slavēja.
“Dienu pirms Dominika nāves viņu paņēmu ķengurā. Parasti mazos tā liek, lai mammas āda saskartos ar bērna ādu. Es viņu turēju un redzēju, cik bāls viņš ir. Prasīju ārstējošai ārstei, kāpēc tā, viņa paskatījās un teica – jā, mazais ir pelēcīgi bāls, vajadzēja būt zilgani bālam. Tas arī bija viss. Viņa aizgāja prom un nodeva maiņu. Atnāca galvenā ārste. Teicu, ka kaut kas nav kārtībā. Pirmo reizi redzēju Dominiku tik ļoti stipri raudam – it kā kaut kas ārkārtīgi sāpētu. Ārste sāka taisīt analīzes, veica asinspārliešanu. Acīmredzot bija par vēlu. Naktī mani nāca modināt, apsēdināja un pateica.
Gāju atvadīties. Pēc tam mēģināju sazvanīt vīru, viņam bija izlādējies telefons. Zvanīju savai mammai. Tā vietā, lai viņai novēlētu daudz laimes dzimšanas dienā, pateicu, ka nomiris Dominiks,” Elvitas elpa aizraujas. Viņa atkal cenšas savaldīties. “Skaistā vietā izkaisījām viņa pelnus. Tā ir vieta, uz kuru mēs varam iet, lai viņu pieminētu,” viņa saka pieklusinātā, skumju pilnā balsī.
“Tās bija sēras. Tas bija mans dēls. Visu laiku bija viena doma – gribu savu dēlu atpakaļ. Gribējās uzreiz palikt stāvoklī, lai man atkal piedzimtu dēliņš. Sēdēju un ilgi domāju, mēģināju aprast ar domu, ka nekas, pilnīgi nekas un neviens man viņu vairs neatdos. Ārsts pie manis atsūtīja psihologu. Aprunājos, bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas atklājas svešiniekam. Iedomājies, mēs tagad ar svešu cilvēku stāvam palātas vidū, un man jāsāk stāstīt, kā es jūtos, ka man tikko nomiris bērns.”
Tomēr ilgi sērot nebija vaļas, slimnīcā Elvitu gaidīja Karlīna, kurai bija vajadzīgs piens.
“Kad pirmo reizi pēc Dominika nāves devos pie Karlīnas, gāju ļoti lēnām, nezināju, kāda būs mana reakcija. Ieraudzīju mazo, un kļuva mierīgāk. Kopš tā brīža es teju visu laiku sēdēju pie savas meitiņas, jo tā jutos vislabāk. Astoņas stundas dienā turēju viņu ķengurā. Tagad skatos Karlīnas sejā un redzu Dominika acis, lūpas un degunu,” aizdomājas Elvita.
Kaut gan notikušais sirdī vēl ir dzīvs, Elvita ļoti cenšas to pieņemt: “Dievu necenšos tajā visā iesaistīt. Situāciju mainīt nevar. Bija ļoti grūti, arī tagad zinu, ka neklāsies viegli, bet tas, ka Karlīna ir mājās un ka viņa vispār ir, dod man spēku. Ik pa brīdim iedomājos, kā būtu, ja man būtu viņi abi.”
Raksts publicēts 2015. gadā
