Ušakova paziņojumu par līguma neaktualitāti vērtē kā acu aizmālēšanu 24
“Nav iespējama nekāda sadarbība ar politisko spēku, kam ir līgums ar Putina partiju,” – tāda līdz šim bija ērta atbilde valdošajiem politiķiem uz jautājumu par iespējamo tuvināšanos ar “Saskaņu”. Šonedēļ “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs paziņoja, ka minētais līgums vairs neesot aktuāls, jo “Saskaņa” iestājusies Eiropas Sociālistu partijā, kas tradicionāli attiecības ar trešo valstu politiskajiem spēkiem veidojot centralizēti. Partijas līdera paziņojumi gan nevieš skaidrību, vai līgums ir juridiski lauzts vai tikai apturēts. Tā vai citādi šis paziņojums spiedīs latviskās partijas meklēt jaunus pamatojumus atteikumam.
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes priekšsēdētājs Armands Krauze šovasar intervijā “Latvijas Avīzei” (“LA”, 12.07.2017.) teju kā vienīgo argumentu, kādēļ nav iespējama sadarbība ar “Saskaņu”, minēja šo līgumu un pauda bažas, ka ar to Krievija mēģina realizēt savas intereses Latvijā. Pēc līguma laušanas viņa attieksme joprojām ir tikpat skeptiska. “Tas ir tikai veikls priekšvēlēšanu triks, lai piesaistītu vai noturētu vēlētājus, labi saprotot, ka pēc Krimas okupācijas un invāzijas Austrumukrainā sadarbība ar Krievijas valdošo partiju var atbaidīt vēlētājus. To redzējām jau aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās, kur “Saskaņa” daudzviet zaudēja savas pozīcijas, arī šajā Saeimā viņiem mazāk vietu nekā iepriekšējā. Tādēļ tagad cenšas publiski parādīt, ka šīs saites ir pārrautas. Taču citas partijas un sabiedrība kopumā labi saprot, ka tas ir tikai formāls žests. Tādēļ no mūsu viedokļa nekas nav mainījies un nākotnē esam gatavi sadarboties galvenokārt ar centriski labējām partijām, bet nekādā gadījumā ar “Saskaņu”, jo viņi tomēr ir pārāk draudzīgi mūsu austrumu kaimiņam, kurš šobrīd ir ļoti nedraudzīgs ne vien pret Latviju, bet arī daudzām citām valstīm,” teica Krauze.
Līdzīgās domās ir arī “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa. “Līguma esamība vai neesamība ir tikai formalitāte. Jāskatās uz reālo darbību. “Saskaņa” bieži vien aizstāv kādas intereses, kuras dzirdam arī no kaimiņvalsts tribīnēm. Tādēļ līguma laušana ne “Vienotības”, ne manā personīgajā attieksmē pret “Saskaņu” neko nemaina,” uzsvēra Āboltiņa.
Visstingrāk pret jebkādu sadarbību ar “Saskaņu” iestājas Nacionālā apvienība (NA). “Problēma jau nav pats līgums, bet partija, kas gatava šādu līgumu slēgt un šo faktu aizstāvēt pat pēc Krimas okupācijas. Abstraktais paziņojums par līguma neaktualitāti nav nekas cits kā acu aizmālēšana naivajiem un aprēķins iekļūšanai valdībā. “Saskaņa” lielajās pašvaldībās ir pierādījusi, ka tā valdīšanā neapgrūtina sevi ar demokrātijas rāmjiem. Ja tā nokļūtu valdībā, ļoti ātri mainītos atslēgas cilvēki izpildvarā, specdienestu vadībā, mediju uzraudzībā, un vienīgais atbalsta kritērijs būtu pakļaušanās “Saskaņai”. Ja šī partija iegūtu centrālo varu Latvijā, tas nozīmētu mūsu Rietumu sabiedroto neuzticību un pakāpenisku novēršanos, pārkrievotu, korumpētu un nedemokrātisku Latviju,” brīdina NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars.
“Saskaņas” pārstāvju vidū lēmums par atteikšanos no līguma tiek vērtēts dažādi. Saeimas deputāts Ivars Zariņš to sauc par “labi pārdomātu soli”, bet vēl septembrī viņš paziņoja, ka “Saskaņas” līgums ar “Vienoto Krieviju” latviešiem esot otrs svarīgākais pēc līguma par dalību NATO. Toreiz viņš arī stāstīja, ka “Saskaņa” šo līgumu nesot kā smagu nastu, lai piesaistītu krievvalodīgos iedzīvotājus centriskai politikai un atrautu no radikālākiem politiskajiem spēkiem, un brīdināja: “Tiklīdz mēs pārtrauksim šo līgumu, atkal sāksies sabiedrības radikalizācija.” Tagad viņš skaidro, ka jau toreiz zinājis par lēmumu pārtraukt šo līgumu, bet ar saviem asajiem izteikumiem vēlējies izprovocēt valdošo spēku reakciju, kuri šo dokumentu izmanto, lai demonizētu “Saskaņu”: “Vēlējos likt diskutēt par šo līgumu, kamēr tas vēl nav zaudējis publisko aktualitāti, lai uzskatāmi pierādītu, cik liekulīgi un nepamatoti tiek veidoti argumenti pret mūsu partiju, piemēram, apgalvojot, ka šis līgums ir vajadzīgs “Saskaņai”, lai nezaudētu savu “maizes tēvu” labvēlību.” Jautāts, vai tagad sagaidāma viņa piesauktā sabiedrības radikalizēšanās, Zariņš paskaidro, ka par līguma izbeigšanu partija apzināti nav pati ziņojusi medijiem, līdz ar to tas ir kļuvis zināms tikai tagad, kad līdz parlamenta vēlēšanām atlicis mazāk par gadu un radikāli politiskie spēki nepagūs izveidoties. “Neizslēdzu, ka līguma laušanas dēļ mēs varētu pazaudēt kādus vēlētājus, bet esmu pārliecināts, ka atgūsim viņu uzticību, pierādot sevi kā apzinīgu varas partiju. Taču, ja pēc vēlēšanām citas partijas atkal vilks kādas jaunas sarkanās līnijas, lai tikai atstātu “Saskaņu” ārpus valdības veidošanas, tad tā būs kā eļļa ugunī, lai sabiedrībā uzliesmotu radikālas idejas,” brīdināja Zariņš.
Turpretim Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins (ievēlēts no “Saskaņas”, bet nav šīs partijas biedrs) neslēpj sašutumu par atteikšanos no līguma ar “Vienoto Krieviju”. “Tas tika izdarīts ar mērķi kļūt “pieņemamam” Latvijas valdošajiem; varbūt nākamgad, pēc Saeimas vēlēšanām, pieņems “Saskaņu” koalīcijā,” savā “Facebook” profilā raksta Mamikins. Viņš pārmet Ušakovam “pakārtošanos” citiem tā vietā, lai ieturētu stingru nostāju. “”Saskaņai” ir sadarbības līgumi arī ar citu valstu politiskajām partijām, piemēram, ar Ķīnas komunistisko partiju. Cik man zināms, līgumu ar ķīniešiem neviens negrasās pārtraukt. Man nav saprotams, kāpēc ir “jākautrējas” no sadarbības tieši ar Krievijas partiju?” retoriski jautā Mamikins.
