Uldis Šmits: Skopa informācija par Eiropas Savienības un ASV iecerēto vienošanos 0
Sācies kārtējais raunds sarunās par Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu. Izredzes to noslēgt ir vājas, turklāt, kā rāda aptaujas, brīvās tirdzniecības līguma pretinieku skaits pieaug gan Eiropā, gan ASV, bet atbalsts tam sarūk arī politiskajās aprindās. TTIP ideja joprojām tiek uzturēta, lielā mērā pateicoties Angelai Merkelei, kas bija izraudzījusies Hannoveres gadatirgu un Baraka Obamas klātbūtni tajā kā piemērotu fonu līguma atbalstīšanai. Taču protesta demonstrācijas izpelnījās krietni vairāk ievērības.
Problēma arī tā, ka plašākā sabiedrībā neviens nav redzējis izstrādājamā līguma projekta tekstus un to variantus, jo kopš sarunu sākuma 2013. gada jūnijā šo darbu ieskauj zināmas noslēpumainības gaisotne, kas veicina dažādas spekulācijas un aizdomīgumu. Tāpēc protestētāji Hannoverē vai citviet nevar pateikt, pret kādiem projekta punktiem viņi protestē, bet līguma piekritējiem ir grūti to aizstāvēt. Protams, TTIP lietderība ir skaidrota un pamatota – ekonomikas izaugsme, īpaši ieguvumi maziem un vidējiem uzņēmumiem, augstu komercdarbības standartu sekmēšana globālā mērogā utt. Taču skopā informācija par sarunām, kurās eiropiešus pārstāv Eiropas Komisija, jau sākotnēji lika noprast pastāvošās domstarpības. Eiropā iebildumu vētru izraisīja pieņēmums, ka strīdus, kas rastos starp kādu valsti un “investoru”, risinātu “privātā arbitrāžas sistēma”, ko uztvēra kā lieluzņēmumu uzkundzēšanās draudus. Vēlāk radās ideja par “jauna veida investīciju tiesu”, kurā būtu ES, ASV un citu valstu tiesneši. Diskusijas turpinās, tomēr, iespējams, ka tieši šī principiālā jautājuma izgaismojums padarīja TTIP pagalam nepievilcīgu.
Katrā ziņā ne mazāk kā nostāsti par Eiropas tirgu pārplūdināšanu ar “hlorētajām vistām”. Tagad pat daži vadoši Eiropas politiķi pārmet Vašingtonai, piemēram, nevēlēšanos pielaist eiropiešus ASV valsts iepirkumu konkursiem. Attieksme pret TTIP nelāgi iespaido arī nostāju pret ES un Kanādas tirdzniecības līgumu, par kuru abas puses jau ir vienojušās, un tajā paredzēta ne vien ievedmuitas atcelšana Eiropas eksportētājiem, bet arī iespēja ES uzņēmumiem piedalīties Kanādas valsts izsludinātajos iepirkumu konkursos. Līgumu plānots ratificēt šogad vai nākamgad, taču tas var kļūt par upuri eiropiešu aizspriedumainībai, ka līgums ar Kanādu (CETA) velk sev līdzi TTIP.
Īstenībā ASV nav izrādījušas sevišķu dedzību Eiropas pārliecināšanā. Vismaz salīdzinājumā ar diplomātiskajiem pūliņiem, ko Vašingtona veltīja, lai šā gada sākumā Oklendā divpadsmit valstis parakstītu līgumu par Klusā okeāna reģiona partnerību – “Trans Pacific Partnership” jeb TPP. Parakstītāju skaitā līdzās ASV, Japānai, Austrālijai un citiem smagsvariem bija arī, piemēram, Vjetnama, kas nejūtas pārāk omulīgi ideoloģiski radniecīgās Ķīnas ietekmes ekspansijas ēnā. Šā iemesla dēļ līgumam, ko uzskata par Pekinas ģeopolitiskās tieksmes iegrožojošu, varētu pievienoties vēl citas valstis. Ekonomiskā ziņā TPP jau šodien aptver 36% no globālā IKP. Turpinājums ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem un līguma ratifikācijas, kas iecerēta divu gadu laikā. Tomēr tam ir lielākas izredzes tikt īstenotam nekā TTIP, bet tādā gadījumā tieši Klusā okeāna reģiona partnerība būs 21. gadsimta tirdzniecības standartu noteicēja. Un Eiropai nāksies tiem pielāgoties.
Tiesa, ES un ASV vienošanās iespējas vēl nav gluži noraktas, vien pastāv šaubas, vai Vašingtonas Baltā nama nākamajam saimniekam pietiks pacietības un gribas pasākumu novest līdz galam. Tagadējais prezidents uzlūkoja tirdzniecības līgumus par vienu no prioritātēm, taču Eiropa, šķiet, neatradās prioritāšu saraksta pirmajā rindā. Tās bija politiskās norises, kas atdzīvināja transatlantisko solidaritāti un atskārsmi par Eiropas ievainojamību. Bet “pasaulei nepieciešama spēcīga un vienota Eiropa”, kā Hannoverē sacīja Obama, un viņa teiktajā jautās arī vēstījums – palieciet sveiki, gādājiet par savu drošību, jo paši esat lieli diezgan.
