Līgo visa radībiņa! Velgas Vītolas maģiskie foto no saulgriežu laika mežā 3
Ne velti latviešu tautasdziesmā teikts, ka “jauka bija Jāņu diena par visām dieniņām; Līgo saule, līgo bite, līgo visa radībiņa”.
Vasaras saulgriežu laikā dabas pasaulē tiešām ikkatra dzīva būtne svin sevi, pasauli un dzīvi. Tas ir laiks, kad dabā augiem un dzīvniekiem klājas vislabāk – ir ar ko vēderus piepildīt, siltums un spēks vienmēr kaulos, kā arī saules un gaismas papilnam!
Dabas pasaulē līdz pat Jāņiem pļavās un mežos dzirdama daudzbalsīga putnu dziedāšana, kas vēlāk pieklust, jo visas rūpes jāvelta izšķīlušos putnēnu audzināšanai. Jau tagad šur tur ligzdās vērojami daudzi izsalkuši knābīši, līgojas mazas galviņas un apkārt skan vecāku satrauktās balsis.
Kāzu laiks sākas meža karalim lācim un caunai. Jaunie mīlnieki, kā jau saulgriežos pienākas, sāk lūkoties pēc glītākā partnera un klusākām “papardēm”, lai steigtu īstenot to, ko Dabas māte tiem vēlējusi… Un nākamajā gadā laistu pasaulē brašus savas dzimtas turpinātājus.
Jūnijā visi meži, pļavas, upmalas, dīķmalas, krūmāji un citi kaktiņi ir pilni mazām “bērnistabām”. Zālē paslēpušies cīruļi un stērstes, koku zaros šūpojas vālodžu, mazo ērgļu, melno stārķu un citu putnu ligzdas, māju pažobelēs satupušas bezdelīgas un baloži, koku dobumus un būrīšus aizņēmuši strazdi, mušķērāji, dzilnīši, zīlītes, dzeņi, dzilnas un pūces.
Bet nomaļos lauku stabu galos un uz māju jumtiem lepni sarkanos knābjus klabina baltie Latvijas svēteļi – stārķi.
Pa kādam vēlajam mazulim turpina dzimt stirnām, ūdriem un sikspārņiem. Taču lielākā daļa dzīvnieku mammu savas atvases jau sagaidījušas. Nu jāuzņemas gādīgu vecāku loma un jāsteidz pabeigt veco ziemas kažoku maiņu.
Apnikuši mierīgi tupēt koku dobumos un dzimtajās ligzdvietās, jaunie ūpēni un pūčulēni kā pūkaini, pelēcīgi kamoli ar spožām acīm nereti redzami tupam koku zaros vai uz zemes, gaidot vecāku atgriešanos ar pusdienu tiesu. Vasaras otrajā pusē, kārtīgi apspalvojušies, putnēni lidos savās gaitās.
Lielajos kokos vai putnu būrīšos savas migas jau pavasarī iekārtojušas vāveres. Tās, tāpat kā garauši zaķi, mātes godā tiek divreiz gadā, savas dzīves laikā kļūstot par raženām daudzbērnu mammām un vecmāmiņām.
Vienā reizē vāveres dod dzīvību vidēji četriem pieciem, dažkārt vairāk mazuļiem, bet zaķenes līdz pat astoņiem deviņiem maziem lēkātājiem. Gan zaķēni, gan vāverēni ātri vien kļūst pieauguši un jau divu mēnešu vecumā dzīvo paši savu dzīvi.
Vēl viena bagāta māte ir meža cūku mamma. Viņa savus 3–12 pavasarī dzimušos garensvītrotos sivēnus ļoti sargā! Vasaras pilnbrieds ir labākais laiks, kad mācīt mazajiem “papardes ziediņiem” atrast un izrakt gardākās saknītes, treknākos kukaiņu kāpurus un citas dabas veltes, kā arī apgūt veldzējošos dubļu vannu priekus.
Arī aļņu mammas savus bērnus ļoti aizstāv. Viens divi labi attīstītie un rūsganu kažociņu klātie alnēni jau drīz pēc dzimšanas ir gatavi sekot mātei plašajā pasaulē un meklēt gardākās ēdamās jāņuzāles.
Gaišiem kažoka lāsumiem klāto stirnēnu un staltbriežu mātes bieži atstāj savas atvases mierīgi un klusi guļam, kamēr pašas turpat netālu ietur pusdienas. Raibais apmatojums palīdz pēcnācējiem maskēties gan pļavas zālē, gan meža ainavā. Nereti tieši šādus bembijus cilvēki notur par pamestiem un cenšas “glābt”, tādā veidā atņemot dabai un mazuļu īstajai mammai tās bērnu…
Īsti palaidnieki, ne tikai Jāņu laikā, izrādās mazie lapsēni. Savas ziņkārīgās un pārdrošās dabas, pieredzes trūkuma dēļ, kā arī laikā, kad tie kļūst patstāvīgi, lapsu jaunuļi mēdz aizklīst no drošās alas, nomaldās un diemžēl mēdz parādīties māju pagalmos, kempingos un citās cilvēku apdzīvotās vietās…
Gluži kā neuzmanīgi Līgo svinētāji, arī dabas pasaulē visapkārt jau skrien, tekalē un lidinās nepieredzējuši dzīvnieku un putnu mazuļi, nereti kļūstot par dabiskās izlases pirmajiem upuriem. Vasaras karstumā jāmācās visiem – gan putnēnam laikus pamanīt glūnošu kaķi, gan pīļu mammai nevest mazuļus pār šoseju, gan cilvēkam dārzā nesapļaut zaķa bērnu un būt uzmanīgam uz ceļa…
