Franks Gordons: Par spīti meinardiem, pelšēm un koronavīrusiem! Līgo – mūžīgi un globāli 4
Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad misionārs un vēlākais bīskaps Meinards 1184. gadā uzcēla koka kapelu Ikšķilē, šejienes senlatviešu cilšu ļaudis jau gadsimtiem svinēja vasaras saulgriežus, un Meinarda pēdās Līvzemē ieradušies kristietības nesēji brīnījās, cik sīksti šie “pagāni” turas pie šīs pirmlaiku paražas ar ugunskuriem, ozollapu vainagiem un līgošanu.
Kremļa ieceltais vietvaldis Arvīds Pelše to nespēja izskaust, nožņaugt vēl padomju okupācijas briedumā…
Jāņi bija, ir un būs latviešu identitātes neatņemama sastāvdaļa, tās īpatnības spilgta izpausme, un pēckara trimdas gados gan tuvās, gan tālās piekrastēs – no Stokholmas līdz Sidnejai, no Lībekas līdz Losandželosai – šie svētki stiprināja trimdinieku etnisko pašapziņu, glābjot tās jauno paaudzi no asimilācijas.
Tagad, kad Latvija jau trīsdesmit gadus ir atkal brīva un dzelzs priekškars palicis tikai par drūmu atmiņu, izveidojusies diezgan daudzskaitlīga latviešu diaspora un, var teikt, līgošana kļuvusi globāla.
Arī Izraēlā, kur mīt maza šīs diasporas daļiņa, rosīgi darbojas vēl oficiāli nereģistrēta “Latviešu biedrība Izraēlā”, kas pulcina šai zemē mītošos, strādājošos un studējošos latviešu tautības cilvēkus. Biedrība atrodas Eiropas Latviešu apvienības paspārnē un cieši kontaktējas ar to.
Sasodītais koronavīruss sāpīgi skāris tiklab Latviju, cik, teiksim, pārējo pasauli, ierobežojumi skar ne tikai cilvēku ikdienu, bet arī svētku reizes, taču, raugi, Izraēlas latviešu biedrība svētdien, 21. jūnijā, rīko Jāņu vakaru ar līgošanu, “mēģinot iekurt arī ugunskuru, un būšot arī groziņi”.
Kur? Rišonlecijonas pludmalē. Tiks ievērota divu metru distance, tomēr kopības sajūta būs visai cieša.
Rišonlecijona dibināta 1882. gadā kā ebreju, teiksim, celmlaužu ciematiņš ar 150 iedzīvotājiem. Tagad tā ir strauji augoša pilsēta, kurā dzīvo pāri par 250 tūkstošiem cilvēku.
Jāņi raksturo pašreizējo īsti globālo latviskumu. Par spīti sasodītajam koronavīrusam.
