Līgavaini ieraudzīja gredzenā. Neparastais Niguļu ģimenes stāsts 0
Tēlniecei Olitai Nigulei (dzimusi Rumba, 85), šķiet, ir īpašas gaišredzības spējas – maģiskā veidā ieraudzījusi savu nākamo dzīvesbiedru, pēc rokraksta spējusi noteikt cilvēka raksturu un sapņos skatījusi to, ko pēcāk ieraudzījusi realitātē… Iespējams, ka daļa šo spēju saistīta ar māksliniekiem raksturīgo iztēli. Kāda ir viņas mīlestības, attiecību maģija, ja laulībā ar arhitektu Teodoru Niguli (95) nu ir jau vairāk nekā piecdesmit gadu?
”Strādājot Rēzeknē, redzēju sapni, ka pilskalnā pie nogāzes parādās liela granīta galva, kas pagriežas pret mani un saka: ”Kāpēc tu mani esi tādu uztaisījusi?” Šis sapnis man palicis atmiņā uz mūžu, un allaž, veidojot kādu tēlniecības darbu, piedomāju, ka man tas jātaisa tāds, lai atdzīvojoties neteiktu to zīmīgo jautājumu…
Ar labo, gaišo taču vairojam gaišo, labo – patīkamo. Atbildība – tā ir svarīga it visur, tostarp ģimenes dzīvē,” akcentē tēlniece Olita Nigule. Viņas ģimenē attiecībās dominē trīs vērtības: darbs, bērni un savstarpēja uzticība – arī otras pusītes vaļasprieku izvēlē.
”Jau bērnībā zināju, ka būšu tēlniece, jo ar brāli veidojām no māliem figūriņas. Viņš draiskodamies pa tām šāva ar kaķeni. Toreiz daudzi tās novērtēja atzinīgi. Žurnālā ”Atpūta” mani iedvesmoja Kārļa Zemdegas skulptūra ”Taisnības dieviete”, kāds tajā plastiskums – jutu dvēseli! Zemdega man tēlniecībā kļuva par paraugu.
Acīmredzot biju ietekmējusies no izlasītajiem romāniem. Studējot Mākslas akadēmijā, reiz naktī lauku mājās Jaunpilī, zīlējot, kāds būs mans izredzētais, glāzē ar ūdeni, kurā bija ielikts iesvētītais mātes gredzens, ieraudzīju jaunekli ausainē. Kāds bija mans pārsteigums, kad pēc laulībām atskārtu, ka viņu jau esmu redzējusi… Tieši tādu kā tai gredzenā,” stāsta Olita.
Liktenis savedis kopā divus uzticamus, godīgus un strādīgus māksliniekus. Teodors projektējis daudzas sabiedriskas celtnes, piemēram, Valmieras tiesas ēku, Tīnūžu pamatskolu… Par ieguldījumu somu jēgeru pieminekļa atjaunošanā Klapkalnciemā viņš apbalvots ar Somijas Lauvas ordeņa Bruņinieka ordeni. Paldies pienākas arī viņa dzīvesbiedrei Olitai, kura izgatavoja pieminekļa augšējās daļas ģipša modeli. Viņa zināma kā daudzu monumentālo un dekoratīvo tēlniecības darbu autore, iepriecina arī ar mazo formu darbiem gan granītā, gan bronzā.
Olitas un Teodora ģimenē izauguši divi dēli – Tenis un Indriķis. ”Viņus audzinājām, kā pratām. Bērnu dēļ ģimenē var paciest jebkuras nesaskaņas. Abi izauguši krietni cilvēki!” teic Olita.
Uzticība – zelta vērtē
”Ģimenē ir svarīgi, lai attiecībās valdītu saskaņa un uzticība. Mana mamma uzticas tētim, viņš darba un savas aizrautības – medību – dēļ bieži bijis prom no mājām, taču nekad neesmu dzirdējis pārmetumus. Jau kopš bērnības tēvs ir bijis mana autoritāte, jo viņš ir godīgs un taisnīgs,” teic Tenis Nigulis, kurš mantojis no vecākiem centību un strādīgumu, izveidojis savu uzņēmumu.
Pagalmā priecē Olitas Nigules veidotās skulptūras: krupītis, ezis, zivs, apogs… ”Dažreiz mamma lūdz, lai tētis izdara to un to… Bet kurš zaldāts tad komandēs ģenerāli! Ja to pašu palūdzu es, viņš izpilda.”
Tenis atceras arī kādu amizantāku tēva rīcību: ”Mamma, cilājot Teodora darba kreklus, pamanīja kādu ar nogrieztu stūri… Izrādījās, ka viņš kreklu bija ievēris durvīs un darba sparā necenties atvērt durvis, bet nošņāpis kreklam stūri ar nazi. Ja tēvs kādu lēmumu pieņem, tad to arī stingri izpildīs.” Īsta vīra raksturs! Māksliniekiem dzīves nopietnība mēdz mīties ar jautrību, draiskulībām, piemēram, Olita atceras, ka Mākslas akadēmijā studiju laikā izjokojuši kolēģus. Reiz pat sēdējusi skapī, lai dzirdētu, ko spriež komisija par studentu darbiem.
”Kad vīrs bija slimnīcā, viņu apmeklēju, pārģērbusies par Ziemassvētku vecīti, zem mēles turēju kartupeli, lai izmainītu balsi. Tas tik bija joks! Teodors mani neatpazina!” Arī šāda dzīves jautrā puse veicina attiecību stiprumu.