Līgavai viena ticība, līgavainim – cita: vai baznīcā var laulāties dažādu konfesiju pāris? 27
Madara Briede, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
“Vai baznīcā var laulāties atšķirīgu konfesiju pāri (līgava pieder pie vienas konfesijas, līgavainis ir otras konfesijas pārstāvis)? Vai ir kādi sarežģījumi, ja dažādu konfesiju pārstāvji vēlas kristīt savu bērnu?” – jautā Olga no Līvāniem.
Luterāņu mācītājs, teoloģijas zinātnes profesors Latvijas Universitātē Ralfs Kokins stāsta: “Luteriskās baznīcas skatījumā laulība kā vīrieša un sievietes mūža savienība ir paša Dieva iestādījums. Divi cilvēki kļūst par “vienu miesu”, sola uzticīgi viens otru mīlēt, kopīgi panest priekus un bēdas, “līdz nāve mūs šķirs”.”
Lai salaulātos baznīcā, abiem jābūt pilntiesīgiem luteriskās Baznīcas locekļiem – tas nozīmē, ka gan līgavainim, gan līgavai jābūt kristītiem un iesvētītiem, kā arī konkrētas draudzes reģistrētiem locekļiem.
Vismaz vienam no abiem jābūt tās draudzes loceklim, kurā laulības notiek.
Jābūt kristītiem, iesvētītiem un juridiski brīviem
Nav formālas vai tradicionālas piederības (esmu luterānis vai katolis, jo mana vecmamma gāja uz šo baznīcu), ir tikai katra cilvēka aktuālā personīgā piederība.
“Šī piederība nav formāla prasība, tā ir būtiska un loģiska. Ja cilvēki grib laulāties baznīcā bez draudzes piederības, viņi neizprot laulības būtību, un viņiem labāk baznīcā nelaulāties,” uzsver mācītājs.
Abiem jābūt arī juridiski brīviem. Līdztekus baznīcas noteiktajai kārtībai jāievēro valsts likuma prasības.
Ja kāds no pāra nav kristīts un iesvētīts, jāapmeklē iesvētību jeb katehēzes kursi un dievkalpojumi, lai iepazītos ar kristīgās ticības pamatiem.
“Nekādā gadījumā nedrīkstētu kristīties un iesvētīties tikai tāpēc, ka ļoti gribas laulāties baznīcā, jo tur ir skaistāk. Ja nav vai ir zudusi piederība draudzei, jāsazinās ar mācītāju, un viņš noteiks kārtību, kā atjaunot piederību baznīcai un tikt uzņemtam draudzē. Tas nav sarežģīti,” stāsta Ralfs Kokins.
Pie zināmiem nosacījumiem iespēja salaulāties ir
Luteriskajā baznīcā divu konfesiju piederīgajiem salaulāties teorētiski esot iespējams, taču citai konfesijai piederīgajam jāatbilst minimālajām prasībām, ko attiecīgā baznīca prasa no saviem draudzes locekļiem.
“Tomēr modelis, kad sieva un vīrs paliek savai konfesijai piederīgi, šķiet gana dīvains un neatbilstošs laulību idejai. Viņi taču veido jaunu ģimeni, viens otram būs vistuvākie cilvēki. Ticība dzīvē nav maznozīmīga, tā nosaka pilnīgi visu – kā mēs pasauli uztveram, kā veidojam attiecības, kā domājam un jūtam. Mans sirsnīgs ieteikums no vairāk nekā 25 gadu ilgas ordinēta mācītāja pieredzes – izdomāt kārtīgi, kurā konfesijā abiem būt, kāda būs ģimenes kopīgā piederība,” mudina teologs.
Viņaprāt, ģimenē abiem jābūt vienā konfesijā.
“Paliekot dažādās konfesijās, nav skaidrs, kā īsti viņi praktizēs garīgo dzīvi savā ģimenē, kā dalīsies visās lietās, vai ģimene vispār būs viena ģimene. Ja katrs paliks savā piederībā, viņi nebūs līdz galam kopā tajā dziļākajā un būtiskākajā,” sacīto papildina mācītājs.
Savukārt Rīgas Metropolijas Romas Katoļu Kūrijas pārstāvis, priesteris Aivars Līcis informē, ka saskaņā ar katoļu Baznīcas Kanonisko tiesību kodeksu vietējais bīskaps zem zināmiem nosacījumiem var dot katolim atļauju laulāties katoļu baznīcā ar citai konfesijai piederošu kristieti un pat ar nekristītu vai citai reliģijai piederošo.
Tāpat vietējais bīskaps var dot katolim atļauju laulāties citas konfesijas dievnamā saskaņā ar citas konfesijas ceremoniju.
Ja dažādu konfesiju pāris vēlas kristīt bērnu
Ralfs Kokins stāsta, ka šādi gadījumi ir visai bieži, tomēr jautājums ir diskutabls pēc būtības.
“Baznīca balstās uz Bībeles mācību – bērnus mēs kristām, tikai pamatojoties uz vecāku un krustvecāku kristīgās audzināšanas atbildību, tā ir ļoti nopietna apņemšanās un atbildība paša Dieva priekšā. Ir skumji vērot, ka liela daļa vecāku un krustvecāku kristītos bērnus nemaz kristīgi neaudzina. Ja ģimenē vecāki pieder pie dažādām konfesijām, es ieteiktu padomāt, vai tomēr visai ģimenei nevajadzētu būt vienā konfesijā, citādi tas nešķiet nopietni,” savu pārliecību pauž mācītājs.
Ja vēlas par krustvecāku pieaicināt citai konfesijai piederīgo (tāpēc, ka radinieks vai vienkārši labs cilvēks), teologs iesaka sākt ar praktiskiem jautājumiem – vai tas nav pretrunā ar attiecīgās konfesijas kārtību, vai citai konfesijai piederīgais patiešām spēs solīt un izpildīt solījumu bērnu kristīgi audzināt tā, kā to māca luteriskā baznīca, vai citai konfesijai piederīgais tiešām ir kādas konkrētas konfesijas draudzes loceklis.
“Mana pieredze diemžēl rāda, ka parasti tā ir tikai principiāla poza un tukša runāšana, – cilvēks kādas citas konfesijas (katoļu vai pareizticīgo) baznīcā labākajā gadījumā ir vienīgi kristīts, bet dzīvē savas baznīcas kārtībai turpmāk nav sekojis, savu ticību ikdienā nav praktizējis,” skaidro profesors.
Vispirms jāsakārto sava garīgā dzīve
Nereti vecāki vēlas baznīcā kristīt savu bērnu, bet paši nav ne kristīti, ne iesvētīti. Pieredzējušais teologs uzsver: tam nav jēgas, un viņš to nedarot. Pirms bērna kristībām vecākiem un krustvecākiem, kuri nav kristīti un/vai iesvētīti, jāsakārto sava garīgā dzīve, lai varētu kristīgi audzināt savu bērnu.
Ja vecāki vai krustvecāki nav kristīti, iesvētīti, jāsazinās ar draudzi, jāapmeklē iesvētes mācības kurss. Pēc tā apgūšanas pieaugušie var saņemt kristību un/vai iesvētību un var tikt uzņemti draudzē.
“Būt kristietim un nepiederēt ne pie vienas draudzes nav nopietni, tā ir pretruna pašos pamatos,“ piebilst Ralfs Kokins.
