Līgatnes dabas taku lāči svin 20 gadus 0
Šis gads Līgatnes dabas takām ir īpašs – aprit 40 gadu kopš to dibināšanas 1975. gadā, un jau 20 gadus tās par savām mājām sauc divi lāču brāļi – Mikus un Puika, portālam LA.lv pavēstīja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Sabiedrisko attiecību un vides izglītības nodaļas pārstāve Dace Vītola.
Vītola stāsta, ka lācēnu dzimtā vieta gan ir Rīgas Zooloģiskais dārzs, taču kopš 1995. gada 23. septembra abi puikas savu ikdienu pavada tieši Līgatnes dabas takās. “Kopš tā laika senais latviešu spēka dzīvnieks un daudzu bērnības mīļais pekainis, lācis, daļēji ir kļuvis arī par Līgatnes dabas taku simbolu. Jo, kas zina, ja nebūtu lāču, Līgatnes dabas takas varbūt nekad nebūtu tādas, kādas tās ir pašlaik,” piebilst speciāliste.
Šobrīd abi lielie pekaiņi vada mierīgu dzīvi labiekārtotā voljerā netālu no Līgatnes dabas taku sirds – “Pauguru” namiņa. Ceļš uz šo mājvietu gan nav bijis no vieglajiem. Sākumā mazos, pāris mēnešus vecos un no Zooloģiskā dārza atvestos lāča bērnus izmitināja mežainā un stāvā gravā taisītā iežogojumā, kas tolaik Latvijā bija pirmais tāda veida voljers nebrīves apstākļos tik lieliem plēsējiem. “Lācēni ātri tajā ieviesa savu “kārtību”, kā rezultātā visi koki tika aso nagu nomizoti un nokalta, zeme tika pārrakāta vismaz reizes desmit, bet nelielais, cauri voljeram tekošais strauts, pārvērsts dubļainā jūrā,” stāsta Vītola.
Viņa gan teic, ka skats bijis nepievilcīgs vienīgi cilvēka acij, pašiem iemītniekiem tas daudzreiz labāks par tīrajām un aukstajām betona grīdām, kas lāčus sagaidītu jebkurā citā vietā. Taču 2012. gadā lāču “uzlabotais” voljers kļuva bīstams gan pašiem, gan citiem, un abi brāļi uz laiku, kamēr tapa to jaunā mītne, tika izmitināti dzīvnieku patversmē “Mežavairogi”. 2013. gadā abi lāči savā īpašumā ieguva arī jaunu un plašu pastaigu laukumu, kur joprojām turpina priecēt Līgatnes dabas taku apmeklētājus ar savu klātbūtni.
Vītola piebilst, ka stāsts par Līgatnes dabas taku lāčiem nebūtu pilnīgs, nepieminot lācenīti Ilzīti, jo tieši viņa padarīja Līgatni tik slavenu. Ilzīte piedzima aukstā 2001. gada 11. janvāra naktī, un zvērkope Velga Vītola nolēma riskēt un paņemt mazo lācēnu pie sevis. Tā bija pilnīgi jauna pieredze un Latvijā nebijis gadījums – no pirmās dienas cilvēka izaudzināts lāča bērns.
Sākumā gāja grūti, taču vēlme izdzīvot izrādījās stiprāka, un jau pavisam drīz pa Līgatnes dabas taku mežiem un pļavām apkārt skraidīja mazs un brašs lācēns, bet zvērkope Velga ieguva vārdu “lāču mamma”.
Dace Vītola piebilst, ka šobrīd lācenīte Ilzīte dzīvo atsevišķā voljerā no sava bioloģiskā tēva Mikus un tēvabrāļa Puikas, jo, radusi par ģimenes locekļiem uzskatīt cilvēkus un pati pieskaitīt sevi pie tiem, Ilzīte nekad ar saviem īstajiem radiniekiem nav tikusies un no tiem baidās, turklāt pieaugušus lāčus laist un turēt kopā nedrīkst – nesatiek! Taču, tā kā abi lāču iežogojumi atrodas netālu viens no otra, visi to iemītnieki savstarpēji saskatījušies un saostījušiem gan ir.
Lācenīte Ilzīte, kā jau meitenei pieklājas, savu voljeru uztur kārtībā – gandrīz nemaz nerok bedres, nekāpj un neskrāpē kokus, tādā veidā jau vairāk nekā desmit gadus saglabājot to zaļu, praktiski neskartu un nepārveidotu, – stāsta Vītola. Tāpat Ilzītei, kā jau dāmai, ir labākas manieres un “galda kultūra”, kas īpaši redzams veidā, kā viņa katru gadu mielojās ar savām, Velgas Vītolas pašgatavotajām, dzimšanas dienas tortēm – kumosu pa kumosiņam, nekad neizjaucot audžu mammas rūpīgi veidoto kompozīciju.
“Lācenītes Ilzītes mīļākie kārumi ir treknas zivis un liellopu gaļa, kaltēti liellopu kuņģi, rieksti un, kā jau visiem lāčiem, arī medus. Savukārt viņas tētim Mikum ļoti garšo svaiga vistas gaļa un zivis. Tēvocis Puika drīzāk ir saldummīlis, kurš nekad neatteiksies no medus vai garšīga ievārījuma. Jāpiemin arī, ka neviens no Līgatnes dabas takās mītošajiem lāčiem nekad nav gulējis īstu ziemas miegu – dzīve visapkārt ir pārāk interesanta, lai to palaistu garām! Vienīgi, kad ziemās ārā ir liels sals, tad gan neviens degunus no migām laukā nebāž,” piebilst DAP speciāliste.
