Līga Riekstiņa Strenčos veiksmīgi attīsta divus uzņēmējdarbības veidus 0
SIA “Lire” frizētava un SIA “Radošā dizaina darbnīca Lire” ir divi uzņēmumi Strenču pilsētā, kas pieder Līgai Riekstiņai. Vispirms tapusi frizētava, tomēr gribējies izpausties vairāk un šā gada janvārī oficiālu statusu ieguva arī dekoratīvās izšūšanas bizness.
Līga ir jauna gan gados, gan uzņēmējdarbībā: “Mana mamma bija friziere un es domāju – lai kur strādāšu, tikai ne šajā profesijā. Atnācām ar ģimeni dzīvot uz Strenčiem, darba nebija, sāku šūt somas. Nevarētu teikt, ka trūka pircēju, bet ieņēmumi diemžēl nekādi lielie nebija. Visādā ziņā ne tādi, lai nopirktu dārgu šujmašīnu un sāktu īstenot mākslinieciskās ievirzes sapni – dekoratīvo izšūšanu. Biju pat projektu uzrakstījusi, tomēr neviena programma tobrīd to nefinansēja.”
Kredītu ņemt arī Līga nav uzdrošinājusies, tā nu biznesa plāns nolikts maliņā. Tomēr strādāt vajadzējis, aizgājusi mācīties, kur tobrīd bijusi tuvākā iespēja – par frizieri. Strenčos paveicies izīrēt telpas un galu galā darbs izrādījies itin jauks. Līdztekus gan Līga arī šuvusi: “Iemīļoju to savu frizētavu. Vismaz darbs dzimtajā pilsētā, Latvijā, jo pat laikā, kad nestrādāju, nebija domas meklēt vietu kaut kur ārzemēs. Un pērn rudenī pēkšņi piezvanīja no pašvaldības, ka ir iespēja iesniegt projektu atbalsta programmā jaunajiem uzņēmējiem. Sākumā gandrīz neticēju, ko man stāsta – vai tad patiešām radusies iespēja īstenot sen lolotu sapni? Izrādījās, bija radusies.”
Par projekta naudu Līga nopirkusi specifisko šujmašīnu, nodibinājusi otru uzņēmumu un, lai attīstītu šo biznesu, darba atvieglošanai frizētavā pieņemta palīdze. Līdz ar to nedēļas dienas sadalītas noteiktā grafikā: trīs dienas frizētavā pilsētas centrā Līga apkalpo klientus, bet mājās nodarbojas ar dekoratīvo izšūšanu.
Patlaban jau viņa palepojas, ka darbs iet no rokas: “Patīkami, ka esmu ievērota tirgū, kaut gan savus izšuvumus vēl pārāk plaši nepopularizēju. Patīkami, ka cilvēki priecājas par oriģināliem darbiem, un nu jau man piesaka arī īpašus pasūtījumus. Nav arī liela konkurence, jo, cik zinu, Vidzemē šāda veida izšūšanas pakalpojumus nepiedāvā.”
Līga izšuj uz krekliņiem, cepurēm, pēc pasūtījuma uz veļas, apģērbiem vārdus, motīvus, šuj arī somas ar rotājumu. Pavasarī piedalījusies Vidzemē lielākajā uzņēmējdarbības izstādē Valmierā un guvusi nedalītu organizatoru un dalībnieku atsaucību. Tas priecē un rosina darboties. Arī ar dažādām idejām pilna klade un prātā nepārtraukti rodas jaunas ieceres. Patīkami, ja tiek saņemts kāds ļoti īpašs pasūtījums, piemēram, grezna sievas aube rišeljē tehnikā deju kolektīva vajadzībām.
Apmeklētāju netrūkst arī frizētavā, Līga tagad šo uzņēmumu atzīst par tādu kā drošības balstu: “Izšuvumu var nopirkt un var nenopirkt, pasūtījumi arī var mazināties, tomēr friziera pakalpojumus vajag un vajadzēs. Valmiera ir pietiekami tālu, lai cilvēki brauktu uz turieni. Nē, es uzskatu, ka tas krīzes laiks Latvijā nemaz nebija slikts. Kas gribēja, tam tika dota iespēja izdomāt, darboties un pelnīt.”
Līgai meklējumu ceļš, kur izglītoties, kur strādāt, bijis diezgan līkumains: “Kad beidzu vidusskolu, modē bija grāmatveža un ekonomista profesija, bet pēc kāda laika tajā nevajadzēja ne manu Latvijas Universitātes izglītību, ne prasmi. Vidzemes Augstskolā pēc tam pabeidzu tūrisma bakalaura studijas, strādāju Dikļu pilī, tomēr it kā īstajā vietā nejutos – gribējās kaut ko savu. Strādāju arī bankā Valmierā, bet braukāšana no Strenčiem prasīja laiku. Tā sāku domāt, rēķināt, atvēru savu salonu un izrādījās, ka arī friziera darbs var būt ļoti daudzpusīgs un radošs.”
Visvairāk radošums, protams, izpaužas dekoratīvajā izšūšanā. Patlaban jau pasūtītāji pat vairs nenorādot konkrētus attēlus, bet paļaujoties uz Līgas mākslinieciskajām izpausmēm. Interesanti, ka viņa nezīmē un atzīst, ka šis talants nav ne izkopts, ne dabas dots. Toties ar šujmašīnas adatu varot pat gleznot un tieši sākot šūt, veidojas visfantastiskākie raksti un krāsu toņi.
Pateicoties tam, ka izšūšanas darbnīca ierīkota mājās, Līga ir vairāk kopā ar savu dēlu: “Es nekad bērnam neteikšu, ka man nav laika. Reizē uzskatu, ka mans darbs viņam ir arī audzinošais moments – dēls sapratīs, ka tā tiek pelnīta nauda ģimenei.”
