Pa to laiku spēkā pieņēmies vējš un bailes no atkārtotas apšaudes gan bija iemesls tam, ka maz izrādījās gribētāju, kas vēlējās doties atpakaļ jūrā, tāpēc tonakt motorlaiva “Centība” uz Zviedriju aizveda tikai 19 cilvēkus, t. sk. vietējo zvejnieku dēlus, kam bija jāiet dienēt leģionā, un vairākus LCP locekļus. Vēlāk gan lietuviešu krasta sargi kļuva latviešu bēgļiem par labiem draugiem un savu neapdomīgo šaudīšanos bēgļu uzņemšanas laikā laivās nožēloja. Tuvākajā apkārtnē patvērumu radušiem laivu bēgļiem bija jāuzmanās arī no šeit sirojošās padomju kaujinieku vienības “Sarkanā bulta”, kas ne tikai nodarbojās ar civiliedzīvotāju aplaupīšanu, bet Jūrkalnes piekrastē 1944. gada decembrī bija noslepkavojuši vienu un ievainojuši vēl vienu lietuviešu krasta sargu. 0
Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus. 1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja vecās ambulances ēkā Pāvilostas Tirgus laukumā, lai dotu tiem atpūtu, bet īstenībā ar viltu atbruņoja un ielenca vācu žandarmērijas vienības. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā.
Ciniska un prātam grūti aptverama bija arī upuru noskaidrošana, izvēloties tos izlases kārtībā no Tirgus laukumā nostādītās ierindas un pēc tam viņu nošaušanu pavēlot veikt citiem viņu biedriem, nepakļaušanās gadījumā draudot viņiem pašiem pievienoties nelaimīgajiem upuriem.
Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.
Kā savā grāmatā “Piektais aizsardzības bataljons” atceras Jons Lauce, saskaņā ar vācu militāro reglamentu sodītos karavīrus ar virvēm piesēja pie zemē ieraktiem stabiem un ar baltiem lakatiem aizsēja acis, bet bataljona ārsts nošaujamiem uz krūtīm sirds apvidū piesprauda baltus papīra apļus, uz kuriem tēmēt nāvessoda izpildītājiem. Uz katru no vienā reizē nošaujamiem trim upuriem tika norīkoti seši šāvēji. Pēc nāvessoda izpildes kāds vācu virsleitnants ierindā nostādītajiem lietuviešiem nolasīja vācu krasta apsardzes komandiera pulkveža Kola pavēli, ka “bataljonam savs kauns jānomazgā ar asinīm cīņā par “Jauno Eiropu”” un tas kā atsevišķa vienība tiek izformēts un sadalīts starp 256. un 13. lietuviešu policijas bataljonu.
“21. janvāra rīta mijkrēslī pa sniegoto kāpu klaidu nāves procesija devās uz Zaļkalna mežu. Gājiens apstājas apsnigušā jaunaudzē pie bedres, tās malā nostāda upurus, tiem iepretī – šāvējus. Aizsmacis oficieris ķērc pavēli – uguni! Stobri neceļas. Vēlreiz histērisks bļāviens, bet zalves vietā klusums. Salti noskrakšķ oberbenžu automātu aizslēgi. Aizsmakušais buldogs skaita: eins… zwei… Mirkļa mūžība… No upuru vidus spalgs sauciens: “Ardievu! Apžēlojiet sevi! Šaujiet…” Nosprakst nekārtīga zalve. Septiņu vairs nav. [..] Jau nākamajā dienā nāves priedienā uz apsarmojušas zemes brūces nolikts brūklenāju vainags. Kopš tā laika katru vasaru tur nenodziest piemiņas ziedu gaisma,” tā savā manuskriptā “Atmiņu lauskas” šo notikumu emocionāli ir aprakstījis Pāvilostas vēstures apcerētājs Arnolds Reimanis.
Starp 1945. gada 21. janvārī nošautajiem karavīriem bija arī kādas Pāvilostas meitenes izredzētais, kas viņas sirdī palika visu mūžu. Ilgus gadus kopā ar māsu viņa kopa lietuviešu karavīru kapavietu Zaļkalna meža priežu audzē netālu no Āķagala. Tagad māsas Cecīlija un Marta Liepiņas jau ir aizsaulē un nav vairs neviena, kas varētu atcerēties to dienu traģiskos notikumus. Atklāti par tiem bija iespējams runāt tikai gandrīz pusgadsimtu vēlāk, kad pēc Latvijas Tautas frontes Pāvilostas nodaļas dalībnieces Edītes Biģeles iniciatīvas pāvilostnieki kopā ar Liepājas Lietuviešu kultūras biedrību 1994. gadā sakopa Zaļkalna meža kapavietu un uzstādīja baltu kapa krustu šeit nošautajiem karavīriem. Desmit gadus vēlāk studentu vienība “Austrums” uzstādīja īpašu ceļa norādi ar uzrakstu “Krasta sardzes lietuviešu brāļu kapi (1944 –1945). Nošauti par palīdzību latviešu bēgļiem”, izcirta stigu un ar stabiņiem iezīmēja taku no jūras piekrastes līdz lietuviešu karavīru kapavietai.
Īpaši emocionāls notikums Pāvilostā norisinājās 2008. gada 5. jūlijā, kad šeit nošautā Vlada Salicka atdusas vietu kopā ar tuviniekiem apmeklēja viņa brālis Viļus no Šauļiem. Pateicoties Pāvilostas novada pašvaldības un zemessardzes 46. kājnieku bataljona atbalstam, pagājušā gada vasarā Pāvilostas Zaļkalna mežā guldīto lietuviešu karavīru kapavieta un tās apkārtne tika sakopta no jauna.
Nu jau vairākus gadus, Pāvilostas novadpētniecības muzeja direktores Irinas Kurčanovas rosināti, muzeja ļaudis katru pavasari uzkopj šo vietu, dodot iespēju visiem, kas vēlas, nolikt ziedus un pieminēt lietuviešu krasta sardzes karavīrus, kas vairāk nekā pirms 70 gadiem tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību saviem kaimiņiem – latviešu laivu bēgļiem uz Zviedriju.
