Šie lietuvieši nebija vienīgie, kas kara laikā nonāca Salaspils nometnē. Ir zināms, ka 1943. gada decembrī lietuviešu bija mazāk nekā ceturtā daļa no šeit ieslodzītajiem 204 baltiešiem (101 latvietis un 103 igauņi un lietuvieši), policijas bataljonu un leģionu karavīriem. Kā tulks vācu Drošības policijas un SD dienestā Salaspilī bija nodarbināts pirms tam par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu apcietinātais Kosts Jurgeļanis, kurš 1943. gada maijā nāvīgi sašāva vienu no Salaspils dzelzceļa stacijas apkārtnē aizturētajiem trim poļiem (ļoti iespējams, poļu “Dzimtenes armijas” (Armia Krajowa) virsnieku). Tas notika, aizturētajam polim skrienot pāri laukumam komandantūras priekšā pēc tam, kad viņš pratināšanas laikā bija nošāvis latviešu SD izmeklētājus Arturu Kanderu un Dzeni un mēģinājis uzbrukt arī nometnes vācu vadības pārstāvjiem Bergeram un Nikelam, kas pistoles mehānisma kļūmes dēļ tomēr neizdevās. Jau vēlāk, kad 1944. gada 29./30. jūlija naktī no Salaspils nometnes aizbēga 12 ieslodzītie un četri sargi no 320.-W (sardzes) latviešu policijas bataljona, nometnes ārējā apsardze tika uzticēta lietuviešu SD vienībai ar suņiem, par kuras darbību ziņas ir visai trūcīgas. 0
Lietuviešu krasta sardze Kurzemes piekrastē
Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī vairāki lietuviešu policijas bataljoni, kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē. 5. lietuviešu bataljons pēc atkāpšanās no Pleskavas apgabala Krievijā jūlija beigās izvietojās Kurzemes piekrastē starp Ventspili un Pāvilostu.
13. policijas bataljons 1944. gada oktobrī pēc kaujām ar padomju karaspēku pie Gulbenes tika dislocēts jūras piekrastē Pāvilostā un Jūrkalnē, bet kara beigās iesaistījās cīņās Nīcas apkārtnē. 256. lietuviešu bataljons kara noslēguma posmā ņēma dalību kaujās pie Bārtas upes, kur lielākā daļa tā karavīru krita padomju gūstā, bet 16 cilvēkiem vēl 1945. gada 10. maijā ar kuģīti no Pāvilostas izdevās sasniegt Gotlandi.
Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, ko ar zvejnieku motorlaivu varēja sasniegt 12 – 14 stundu laikā. No vairāk nekā 4500 bēgļiem, kas ieradās Zviedrijā, 2077 to sasniedza ar privātām laivām, bet 2541 cilvēks te nokļuva ar nacionālās pretošanās kustības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – un zviedru militārās izlūkošanas un amerikāņu bēgļu palīdzības organizācijas atbalstītām laivām. Liellaivu sagaidīšana Baltijas jūras krastā nereti bija diezgan dramatiska. Kurzemes piekrastes rajonos drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām, bet par šo noteikumu neievērošanu draudēja bargi sodi.
Vietējiem iedzīvotājiem, kas bija jaunāki par 60 gadiem un dzīvoja līdz astoņu kilometru attālumā no jūras, ja vien tie nebija saistīti vācu dienestā, pavēlēja pārcelties uz iekšzemi.
Laivas, ko nelietoja zvejai, vai nu iznīcināja, vai savāca vienkopus un apsargāja. Grūtības sagādāja uztvert signālus par laivu ierašanos, un bija gadījumi, ka tās bez cilvēkiem bija spiestas atgriezties jūrā, dažas laivas ar bēgļiem jūrā pārķēra arī vācu konvoji. Laivu satiksme bija bīstama arī mainīgo laika apstākļu, tuvākajā apkārtnē iesūtīto spiegu un vācu krasta apsardzes klātbūtnes dēļ.
Tuvāku kontaktu nodibināšana ar lietuviešu krasta sardzi ir aprakstīta vairāku bēgļu pārcēlāju atmiņās, kur tās komandieris seržants Macijausks ir raksturots kā mierīgs un nosvērts vīrs. Viņš pie sevis bija paslēpis arī kādu vāciešu sašautas un nogremdētas lietuviešu motorlaivas kapteini Rimeiku, kuru kopā ar latviešu bēgļiem 1944. gada 10. novembrī izdevās nogādāt Gotlandē.
Apsolot, ka ar laivām uz Zviedriju tiks pārvesti arī citi lietuviešu karavīri, kas vēlēsies tur nokļūt, tika panākta vienošanās, ka krasta sardze skatīsies caur pirkstiem, kad laivas no Gotlandes piestās vai atstās Kurzemes krastu. Sākotnēji gan viss negāja tik gludi, jo 31. oktobra naktī, kad pats sardzes komandieris Macijausks viesojās pie sava tiešā priekšnieka Alšvangā, viņa padotie dzērumā bija izraisījuši paniku laivas “Centība” pienākšanas brīdī stāvkrastā pie Bambaļu mājām. “Atbraukušie bēgļi gan tikko bija novietojušies “Bambaļos”, “Zeltos”, “Romās”, “Laukgalos” un citās mājās, kad bija atkal jāiet uz jūrmalu. Šeit krasta sargi bija lietuvieši. Pie viņu sardzes mājas atradās visas laivas un airi, bet viņi atļāva lietot vienu airu laivu. Viņus atalgoja ar dažām pudelēm degvīna. [..] Pirmā airu laiva uzņēma zvejnieku Jansona un Lāča sievas ar bērniem. Otrā laivā bija ģenerālis Verners Tepfers, rakstnieks Jānis Grīns un citi. Kad airu laiva bija pāri otram sēklim, atskanēja vairākas šāvienu kārtas. Šāva pāri galvām. Aiz pārsteiguma vienmērīgā airēšana sajuka, pēkšņi laivas tika sagrieztas paralēli viļņiem, un nākošais vilnis pielēja laivu ar ūdeni. Šaušana laiku pa laikam atkārtojās. Edvarda Zvirbuļa slimā sieva un bērni histēriski kliedza. Vīri ielēca jūrā un turēja laivu, lai uz otrā sēkļa laivu neapgāž un nesadauza slimnieci un lai bērni neiekrīt jūrā. [..] Uz kāpas kraujas stāvēja pieci lietuvieši ar mašīnpistolēm un gatavojās braucējus apcietināt,” tā šajā naktī pieredzēto vēlāk atcerējās viens no LCP Ventspils sakaru grupas dalībniekiem Fricis Šteinmanis. Lietuviešus tomēr izdevies piekukuļot ar papildu degvīna devu, jo pēc tam, kad viņiem aiznesta piena kanna ar pieciem litriem šņabja, viss atkal esot bijis vislabākajā kārtībā, un bēgļus varēts atkārtoti ar mazajām zvejnieku airu laivām nogādāt jūrā.
