Franks Gordons: Lietuvieši, ļitvini, ļitvaki nav viens un tas pats. Vēsturē ielūkojoties… 6
Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi baltkrievi joprojām mēdz saukt sevi par ļitviniem. Tas tāpēc, ka tagadējā Lietuva un tagadējā Baltkrievija no 14. gadsimta līdz 18. gadsimta beigām ģeopolitiski bija saplūdušas vienā kopīgā ietvarā – Lietuvas lielkņazistē ar centru Viļņā, un starp lietuviešu un baltkrievu apdzīvotajām teritorijām nebija nekādas šķirtnes.
Gandrīz pieci vienkopus nodzīvoti gadsimti tagad liek baltkrieviem sevi apzināties par kādas spēcīgas valsts mantiniekiem pretstatā lielkrieviem, kuri vēsturiski jūt saikni ar, teiksim tā, “Maskaviju”.
1569. gadā tika noslēgta t. s. Ļubļinas ūnija: Lietuvas lielkņaziste apvienojās ar Polijas karalisti vienā federālā kopvalstī – Žečpospolitā (Rzeczpospolita). Tā izveidojās – mūsdienu mērogā – īsta lielvalsts, kam bija liels svars Eiropā.
Krievijas juku laikā – 1612. gadā – poļu karapulki uz neilgu laiku ieņēma Maskavu, un starp šiem iekarotājiem droši bija arī lietuviešu un baltkrievu karavīri.
Interesanta īslaicīga epizode: sarkanarmija 1919. gadā no februāra līdz jūlijam bija ieņēmusi nelielu teritoriju ap Viļņu un tur proklamēja “Lietuviešu-baltkrievu padomju republiku – Litbel”.
Par, teiksim, protobaltkrieviem varētu uzskatīt austrumslāvu cilti krivičus, kas apdzīvoja teritoriju abpus Daugavai – ap tagadējo Vitebsku un Polocku.
No šīs cilts nosaukuma cēlies latviešu valodas vārds “krievi”. Arī vēstures ironija. Krivičiem bija šis tas kopīgs ar baltiem – piemēram, vasaras saulgriežu svētīšana.
Kriviči laiku griežos pārtapa par ļitviniem, un vēl 19. gadsimtā uz jautājumu, kas viņi ir, ļaudis atbildēja: “Tuteiŝije”, t. i., šejienieši. Baltkrievu nacionālā atmoda sākās 19. un 20. gadsimta mijā, un te būtu cildināms “baltkrievu Rainis” – Janka Kupala (īstajā vārdā Ivans Lucevičs, 1882–1942).
Īsi pēc 1905. gada revolūcijas viņa dzejolis “Un kas tad iet” (nosaukumu “Baltkrievi” cariskā cenzūra aizliedza) kļuva par baltkrievu nācijas pašapziņas deklarāciju.
Pēc boļševiku apvērsuma Kupalu sāka tirdīt čeka, apsūdzot nacionālismā, 1930. gadā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, un tikai tad, kad viņš samocīts nāca klajā ar “grēksūdzi”, viņam lika mieru.
Taču 1942. gada 26. jūnijā Maskavas viesnīcā “Moskva” viņš kāpņu telpā nokrita no desmitā uz devīto stāvu un uz vietas bija beigts. Varbūt kāds pagrūda? Pie reizes: Rainis bija dedzīgs Latgales baltkrievu aizstāvis. Par to liecina viņa runas Saeimā.
Vārdu sakot, te mums ir lietuvieši, ļitvini, un te mums ir arī ļitvaki – tā vēl tagad dēvē ebrejus, kuri pirms holokausta mita Lietuvā un Baltkrievijā vai cēlušies no tiem, lai kur viņi tagad dzīvotu – Izraēlā, ASV, Dienvidāfrikā.
No tēva puses mani senči mita Pumpēnu (Pumpenai) miestā Lietuvas ziemeļos, no mātes puses – Šaķu (Šakiai) miestā “pie prūšu robežām”. Tātad es, Rīgā dzimušais, nosacīti arī esmu ļitvaks?
