Lietuvieši dalās pieredzē 0
Latvijai un Lietuvai vajadzētu ciešāk draudzēties vēstures jautājumos – par to spriests abu valstu vēsturnieku tikšanās laikā. ”Pamatiemesls bija aktivizēt Latvijas un Lietuvas vēsturnieku sadarbību, pārrunāt, kur mēs tādu sadarbību varētu realizēt,” skaidroja Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda.
Tikšanās notika pēc Lietuvas vēstnieka Ričarda Deguša iniciatīvas. Uz ”vēsturiskajām” sarunām Rīgā uzaicināti pa pieciem vēsturniekiem no Latvijas un Lietuvas. No Lietuvas ieradās Lietuvas Vēstures institūta direktors Rimants Miknis, Lietuvas–Krievijas vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs Alvīds Nikžentaitis, komisijas locekļi Česlovs Laurinavičs un Darjus Staļūns, kā arī profesors Sauļus Kaibris no Viļņas universitātes.
Latvijas galda pusē sēdēja Latvijas vēsturnieku komisijas vadītājs un Latvijas–Krievijas divpusējās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs Inesis Feldmanis, LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē un fakultātes mācībspēks Ēriks Jēkabsons, Latvijas Vēstures institūta vadītājs Guntis Zemītis, kā arī profesors Antonijs Zunda. Lai arī saziņa latviešu un lietuviešu vēstures speciālistu starpā notikusi arī līdz šim, tie bijuši individuāla līmeņa kontakti, kamēr šoreiz ir runa par institucionālu sadarbību.
Nav noslēpums, ka sabiedrība abās valstīs ļoti maz orientējas baltu kaimiņzemes vēsturē. Kā kuriozs izskanējis fakts, ka Lietuvā pēdējā grāmata par Latvijas vēstures notikumiem izdota 1937. gadā. Labāka nav situācija arī Latvijā. Apspriedē cilāts jautājums, vai tādas ainas labošana nebūtu viens no pirmajiem sadarbības soļiem.
Par labāko risinājumu atzīts tulkot kādu jau izdotu grāmatu kaimiņa valodā. Otrkārt, lietderīga būtu ciešāku kontaktu uzturēšana Viļņas un Latvijas universitāšu līmenī, apmainoties pasniedzējiem, lekciju kursiem, studentiem.
Svarīgs latviešu un lietuviešu vēsturnieku pieredzes apmaiņas elements ir attiecības ar Krieviju. ”Lietuvieši pēc savas pieredzes deva mums padomu raudzīties uz divpusējās komisijas lietām pragmatiski, nekrist eiforijā, ”turēties pie zemes” un necerēt, ka visu arhīvu durvis pēkšņi atvērsies,” stāstīja Valsts prezidenta padomnieks. Lietuvas–Krievijas vēsturnieku komisija strādā sesto gadu, un tās līdzšinējā darba rezultāts ir viena kopēja dokumentu krājuma “PSRS un Lietuva Otrā pasaules kara gados” izdošana. Otrs krājuma sējums, lai arī pabeigts, tomēr notikumu traktējuma atšķirību dēļ divus gadus kā ”iestrēdzis”. ”Nikžentaitis gan sacīja, ka diskusijas par otrās grāmatas izdošanu, šķiet, tuvojoties noslēgumam,” skaidroja Zunda.
Lietuvieši atzinuši, ka lielus laurus Lietuvas–Krievijas divpusējā komisija sev piešķirt nevar. Latvijai tādā ziņā viss tikai priekšā. Pēc Zundas vārdiem, patlaban notiekot aktīva vēstuļu apmaiņa starp Rīgu un Maskavu divpusējās vēsturnieku komisijas darba sākšanas jautājumos.
Krievijas partneru pozīcija daudzos jautājumos vēl neskaidra, bet latviešu vēsturnieki jau izveidojuši koncepciju dokumentu krājumam ”Latvijas–PSRS ekonomiskās, politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā”.
Tāpat izveidota darba grupa braukšanai uz Krievijas arhīviem. Pats brauciens varētu notikt aprīlī. No Latvijas vēsturnieku komisijas 12 tūkstošu latu budžeta Maskavas komandējumiem, arhīvu izdevumu segšanai un dokumentu krājuma sagatavošanai nolemts piešķirt ap 5000 latu. Zunda neuzskata, ka 4. marta Krievijas prezidenta vēlēšanu iznākums varētu būtiski ietekmēt Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas tālāko darbu un likteni: ”Kontinuitāte tur tomēr tiek ievērota, un, ja reiz Maskava akceptējusi tādas komisijas izveidi, tad pie tā arī paliks.”
