Lietuvas senākie un jaunākie kūrorti 0
Lietuvas kūrortpilsēta Birštona atrodas Dzūkijā ap 40 kilometrus uz dienvidiem no Kauņas, kur vairākās sanatorijās ārstniecībā izmanto vietējās dabas bagātības – dūņas un minerālūdeni. Tieši tas devis iemeslu 1382. gadā rakstos pirmoreiz minēt šo vietu, kad Teitoņu Ordeņa mestrs no saviem izlūkiem saņēmis ziņojumu par sāļajiem avotiem netālu no Nemunas krasta.
Sālsūdens un dūņas
Vieta patiešām skaista, jo upe šeit met vairākas cilpas, kuru aizsardzībai izveidots Nemunas loku reģionālais dabas parks. Plašais priežu mežs no 14. līdz 16. gadsimtam bijusi iecienīta lietuviešu augstmaņu medību vieta. Kūrorta vēsture sākusies ar 1846. gadu, kad ārsts Benedikts Bilinskis ieinteresējies par Birštonas sāļā avota ūdeni, kas izdziedinājis kādu ilgi vārgušu pacientu. Tikai astoņus gadus vēlāk izdevies panākt, ka Krievijas iekšlietu ministrs parakstījis atļauju dibināt te kūrortu, bet jau 1860. gadā Birštonas kūrorts bijis labi pazīstams visā impērijā. Līdz Pirmajam pasaules karam dziednīcā darbojušās 72 vannas un trīs viesnīcās varējuši apmesties ap 200 kūrviesu.
Tagad vienā pašā sanatorijā “Egle” vienlaikus spēj uzņemt 320 cilvēkus, un tā ir tikai trešā daļa no piedāvājuma, ko dala “Versme”, “Tulpe” un “Royal SPA Residence”.
Pašā Birštonas centrā uzmanību piesaista koši oranždzeltena mājiņa, kurā atrodas “Vytautas” minerālūdens avota padeves iekārta. Tas ir pirmais un senākais dziednieciskais avots Lietuvā, kura ūdeni sākuši pildīt pudelēs jau 1924. gadā un netālu esošajā rūpnīcā pilda joprojām. Diezgan augstā mineralizācijas pakāpe (7,3 g/l) gan nav piemērota ikdienas patēriņam, kuru papildina mazāk sāļie Birštonas minerālūdeņi “Birutė” un “Akvilė”.
Viens, divi – kājām
Padzēries minerālūdeni, skumji aplūkoju pamesto slēpošanas kalnu, no kura nobrauciens beidzas tieši pie minerālūdens avota. Divas trases (160 un 300 m) nevar pārsteigt mūs nedz ar stāvumu, nedz aprīkojumu, taču vietējiem iedzīvotājiem ir gana labas, lai izkustētos, jo citas iespējas Viļņā un Druskininkos ir tālu. Šoziem gan slēpot neesot sanācis – kamēr sapūtuši sniegu, sācies atkusnis.
Tālāk dodos uz netālo Vītauta kalnu, kas kā milzīgs siena vāls izpleties starp upi un aptuveni 40 metrus augsto krasta krauju. Kāpiens uz augšu patiešām stāvs, taču sviedrus atalgo brīnišķīgais skats uz Nemunu, kas te met kārtējo loku. Kalna pakājē granītā kalts Dižā Vītauta tēls zirga mugurā. Vienu roku sānos iespiedis, otru – zem zirga segas paslēpis, norūpējies raugās tālumā. Šķiet, viņu nomāc tas, ka nekad nekļūs par Lietuvas karali, lai gan gandrīz četrdesmit gadus baudījis dižkunga privilēģijas. Kaut arī savā garajā mūžā (1350 – 1430) Vītauts bija panācis Romas pāvesta svētību, tomēr poļu magnāti pāvesta sūtņus aizkavēja un tie nepaspēja kroni valdniekam nodot. Tā kā Vītautam nebija dēlu, pēc viņa nāves Lietuvā sākās jukas.
Iepretim Svētā Padujas Antonija baznīcai spoži baltā ēka ar Sarkanā Krusta simbolu fasādes rotājumā ir Lietuvā pirmā dūņu terapijas dziednīca (1927), kuras atjaunošanas darbi tuvojas noslēgumam. Tagad tā pieder sanatorijai “Tulpe”. Turpat līdzās atrodas neliels akvaparks, un to visu var sasniegt dažās minūtēs, naigi kājojot no Vītauta pieminekļa pa plašo Nemunas krasta promenādi. Vēl nepilnas desmit minūtes tālāk pie Mežaparka klāt viena no lielākajām Birštonas sanatorijām “Egle”, kur drīzumā tiks atklāts lielais baseins.
Miera un klusuma osta
Nogriežoties no lielceļa un noripojot no kalna, jau pirmajā brīdī esam nonākuši citā pasaulē. Kūrortpilsēta taču, bet dienas vidū tikpat kā nemana cilvēkus, par veikaliem un skaļām izklaides vietām nemaz nerunājot. Iedzīvotāju skaits te svārstās ap trīsarpus tūkstošiem, lai gan statistika rāda, ka mazo pilsētiņu pērn apmeklējuši vairāk nekā 50 tūkstoši viesu. Vakarpusē gan ielās un parkos sarodas vairāk ļaužu, un tas arī saprotams – procedūras sanatorijās beigušās, darbinieki steidz uz mājām, bet kūrviesi – izbaudīt svaigo gaisu un pilsētas noskaņas. Šķiet, tieši miers, klusums un burvīgā daba vilina uz Birštonu.
Iepretim Sv. Padujas Antonija baznīcai top Kneipa terapijas laukums. Tas bez maksas būs pieejams ikvienam, kuram rūp sava veselība, jo balstās uz 19. gs. ārsta Sebastiāna Kneipa atziņām par ūdens, kustību, uztura, ārstniecības augu, ķermeņa un prāta harmonijas nozīmi veselības saglabāšanā. Protams, bez maksas visās sanatorijās var dzert arī minerālūdeni. Pie “Egles” ir pat izveidots atpūtas stūrītis, kur caur sausu bērza zaru paneļiem plūst minerālūdens, ļaujot ieelpot sāļā ūdens izgarojumus. Dūņu terapijas kursu gan var iziet tikai sanatorijās un par maksu. Baltās dūņas, kas nāk no ezeriem, uzlabo asinsriti un vielmaiņu, izvadot no organisma kaitīgās vielas, mitrina ādu, aizkavējot tās novecošanās procesus. Savukārt melnās dūņas, kas nāk no kūdras purviem, palīdz locītavu, mugurkaula un nervu sistēmas saslimšanas gadījumos. Dūņu aplikācijas iesaka arī ar gremošanas un dzimumsistēmas kaitēm sirgstošajiem.
Lai vai kā, vismaz apskatīt Birštonu jādodas jau nākamās nedēļas nogalē, jo no 12. līdz 14. jūnijam te notiks Kūrorta svētki.
Jaunais Aukštaitijas kūrorts
Anīkšči atrodas ap 60 km uz austrumiem no Panevēžas. Pirms astoņiem gadiem šim novadam piešķirtais kūrorta statuss ir veicinājis strauju tūrisma attīstību. Pēdējā gada laikā atpūtas iespēju klāstu te papildinājusi četrzvaigžņu SPA viesnīca “Vilnius”, kas atrodas līdzās slavenajam priežu silam, un dabas un atpūtas parks “Gradiali”, kas izvietojies pie apkaimes lielākās ūdenskrātuves Rubiķu ezera ar 16 salām, kurā Jāņu priekšvakarā noslēgsies tradicionālās burāšanas regates sacensības.
Savukārt SPA “Vilnius” piedāvā organisma attīrīšanu un relaksāciju ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem no pieciem sešiem gadiem līdz pat pusaudža vecumam. Atkarībā no ārsta norādījumiem atpūtas programmā ietilpst masāža un kāda no citām procedūrām – vannas, sāls istaba, parafīna aplikācijas, polarizētās gaismas terapija vai kineziterapija. Protams, arī pelde minerālūdens baseinā un izkarsēšanās pirtīs. Pieaugušo dziedniecības programmās iespējams izmantot vertikālās vannas, dažādus jaunāko modeļu trenažierus, zemūdens masāžu, dūņu aplikācijas, ultraskaņas, magnētisko un zemfrekvences strāvas terapiju.
Anīkšču sils un lielais akmens
Silā meklējams Lietuvā otrs lielākais akmens Puntuks (~ 100 m³), kura aptveršanai rokās jāsadodas veselai lauku skoliņas klasei. Antana Baranauska poēmā “Anīkšču sils” vēstīts, ka šo lielo akmeni šurp atnesis velns, kurš gribējis nojaukt Anīkšču baznīcu, bet, sabijies gaiļa dziesmas, nometis to mežā. 1943. gadā skulptors Broņus Pundzjus šajā akmenī iekalis lietuviešu lidotāju Stapona Darjusa un Stasa Girena portretus un vēstījumu tautai. Abi dzimuši Lietuvā, bet pirms Pirmā pasaules kara emigrējuši uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur no Ņujorkas 1933. gada 15. jūlijā devās pasaulē pirmajā transatlantiskajā lidojumā uz Kauņu, tā laika Lietuvas galvaspilsētu, veltot šo lidojumu jaunajai valstij. Viņu lidmašīna “Bellanca CH-300 Pacemaker”, nolidojusi vairāk nekā 6000 km un gaisā pavadījusi 37 stundas un 11 minūtes, joprojām nezināmu iemeslu dēļ nogāzās Vācijas (tagad Polijas) teritorijā tikai aptuveni 650 km pirms mērķa. “Lituanica” vraks apskatāms Kauņas Kara muzejā.
Pie Puntuka akmens sāksies arī jauna atrakcija – pastaigu ceļš starp koku galotnēm –, kas teju tiks nodota ekspluatācijā. Uzkāpjot skatu tornī, ikviens varēs pārvarēt bailes un izmest loku pa koka tiltu, izbaudot skatu uz mežu no putna lidojuma. Ērti apceļot Anīkšču silu būs iespējams ar divriteni, jo tikko izbūvēts veloceliņš teju 20 kilometru garumā.
Burbišķu muiža
Astoņus kilometrus no Anīkščiem Anīkštas upes kreisajā krastā paceļas neoklasicisma stilā celtā Burbišķu muiža, ko 1853. gadā uzbūvējusi poļu-lietuviešu aristokrātu Vencloviču dzimta, un tā ierakstīta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Ēku restaurējot, saglabāti tā laika sienu un griestu gleznojumi, brūnās oškoka durvis un dekoratīvie kamīni. Īpaši skaisti izskatās unikālās baltām glazētām flīzēm apšūtās 19. gs. krāsnis. “Tādas jūs atradīsit tikai Viļņā Prezidenta pilī. Tur tās aplūkot ļauts vienīgi ārvalstu viesiem, bet te tās varat netraucēti apjūsmot,” mudina pārvaldniece Rūta Peteržikaite. Šobrīd muižā iekārtota viesnīca ar antikvārām mēbelēm, tiek rīkoti semināri, koncerti, viesības.
“Mūsu rīcībā ir trīs zāles – lielā svētku zāle spēj uzņemt pat simts viesus, ja gaidāms vairāk, to var apvienot ar līdzās esošo mazāko “Eldorado” zāli, bet intīmām pusdienām lieliski noderēs “Chinoiserie” – zāle 12 personām, gluži kā svēto vakarēdienu baudot kopā sanāca Jēzus mācekļi.” Muižas priekšā vasarā krāšņi zied rozes, bet parkā zinātāji atradīs vairāk nekā 30 eksotisko koku un krūmu sugas. Pašlaik Rūta meklē pieticīgu un salizturīgu vīnogu stādus, lai izveidotu ēnainu vīnogu aleju – mūsdienīgu akcentu senajam parkam. Viņa lūdz nesajaukt šo muižu ar citām – Burbišķi vēl atrodami arī Raseiņu un Radvilišķu rajonā, kur pavasarī notiek ziedu svētki.
