Lietuvas lepnums un rūpes – nacionālā dzinējsuņa šķirne skaliks 0
Lietuvas lepnums un rūpes – skaliks Lietuvas nacionālā šķirne – Lietuvas dzinējsuns. Tiek uzskatīts, ka tās izveidē izmantoti bladhaundi, bīgli, poļu ogari (dzinējsuņi) un vietējie medību suņi. Vēlāk pielietas arī Krievijas dzinēja asinis.
Pagājušā gadsimta sākumā kaimiņvalstī bija divas lielas Lietuvas dzinējsuņu audzētavas: Gorskis Bižuvena Telšu rajonā un Čapskis Virputeno netālu no Kuršēniem. Jau 1922. gadā Vladzimežs Korsaks grāmatā Medību gadi precīzi aprakstījis lietuviešu dzinējus un minējis, ka šķirne ir uz izmiršanas robežas, jo selekcija un šķirnes izkopšana ir atstāta novārtā. Otrā pasaules kara laikā situācija kļuva vēl dramatiskāka, taču, par laimi, šķirne neiznīka. 20. gadsimta vidū pie lietuviešu dzinēja šķirnes atjaunošanas un selekcijas ķērās kinologs Zigms Geštauts. Tobrīd Žemaitijā un Telšos bija atlikuši pavisam nedaudzi šķirnes suņi, bet tie vismaz visi bija tīrasiņu dzīvnieki un atradās mednieku īpašumā. 1977. gadā Lietuvā tika nodibināta īpašas nozīmes audzētava, kuras uzdevums bija Lietuvas dzinējsuņa šķirnes saglabāšana un attīstība. Plašāk pazīstams šis suns kļuva tikai 70. gados. 1977. gadā tika izveidots pirmais pagaidu standarts, bet 1983. gadā apstiprināts galīgais oficiālais Lietuvas dzinējsuņa šķirnes standarts. 1986. gadā mūsu dienvidu kaimiņvalstī uzskaitē bija 500 šķirnes suņu, bet līdz ar perestroiku un juku gadiem suņu skaits gāja mazumā, un 1998. gadā to bija vairs tikai 137. Tā teikts Lietuvas Kinoloģijas sabiedrības (LKS) mājas lapā. Diemžēl pagaidām nav paredzams ievērojams šīs šķirnes suņu skaita pieaugums, jo tāpat kā citur Eiropā arī Baltijas valstīs medības pārtop par dārgu hobiju. Vienīgais risinājums, LKS skatījumā, būtu paklausīgāka un universālāka Lietuvas dzinējsuņa izveide.
Apmācība. Kā apgalvo zinātāji, šiem suņiem nav vajadzīgi speciāli treniņi. Instinkti tiem ir asinīs. Suņi ļoti ātri apgūst visu, kas nepieciešams reālajās medībās. Īpaši labi tie mācās, vadoties pēc pieaugušu un pieredzējušu suņu piemēra. Taču pamata paklausības komandas gan būtu jāmāca no agras bērnības un regulāri jāatkārto apgūtais, jo kā jau dzinējsunim lietuvietim ir ātra daba un bez pienācīgas paklausības tas būs sadzīvē grūti kontrolējams. Ļoti pacietīgs un zinošs saimnieks spēs iemācīt Lietuvas dzinējsunim ne tikai vienkāršāko sēdi, guli, stāvi, bet pat smieklīgus trikus. Saimnieka un suņa attiecībām jābūt koleģiālām, bet mācību procesam jāietver daudz jautru rotaļu, uzslavu, paskaidrojumu un, protams, našķu. Intelektuālu, bet spītīgu un patstāvīgu suni citādi nevar apmācīt. Ar apspiešanu un sodīšanu to var tikai sabojāt.
