Lietuvas gaismas pilī krāsainas ir tikai grāmatas 0
Pēc astoņus gadus ilgušas rekonstrukcijas šoruden durvis vēra Lietuvas Nacionālā Martīna Mažvīda bibliotēka. Vērienīgais remonts kopā izmaksāja gandrīz 26 miljonus eiro – gandrīz desmit reizes lētāk par Latvijas Nacionālas bibliotēkas būvniecības un iekārtošanas izmaksām. Protams, jāņem vērā, ka Viļņas gadījumā runa ir par liela mēroga pārbūvi, nevis par pilnīgi jaunu ēku kā Latvijā. “KZ” viesojās Viļņā, lai noskaidrotu, kas vēl ir kopīgais un atšķirīgais starp abām brāļu tautu gaismas pilīm.
Nemainīta tikai ārējā fasāde
Latvijas Nacionālā bibliotēka uzcelta nosacīti ārpus centra, bet Lietuvas Nacionālā bibliotēka Viļņā atrodas galvenajā ielā, Ģedimina prospektā, blakus 1980. gadā būvētajai Lietuvas parlamenta – Seima – vecākajai ēkai, tās 1991. gadā kritušo aizstāvju piemiņas memoriālam un tikai desmit minūšu gājienā no Viļņas katedrāles un Vecpilsētas. Daudz dzirdēts par to, ka lietuvieši padomju okupācijas laikā mācējuši likt lietā dažādas viltības, no Maskavas finanšu resursiem (jāatceras, ka tie gan bija Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas pašas ieguldītās finanses caurajā padomju kopīpašuma katlā) “izsitot” dažādas iespējas celtniecībai Lietuvas teritorijā. Par to liecina vairākas varenas ēkas, nemaz nerunājot par padomju laikā būvēto ātrgaitas šoseju daudzumu. Droši vien lietuvieši tik tiešām bijuši prasmīgāki, taču jāņem vērā, ka Viļņā neatradās Padomju Savienības Baltijas kara apgabala štābs un visas no tā izrietošās sekas.
Lai arī centrālo bibliotēku dibināšanas lēmumi visās trijās Baltijas valstīs sekoja cits citam (Igaunijā 1918. gadā, Lietuvā un Latvijā – 1919. gadā), Lietuva bija pirmā, kas 1963. gadā galvenajai bibliotēkai uzcēla speciāli būvētu ēku. Daudz vēlāk – 1990. gadā – pie tādas tika Igaunija, un tikai pavisam nesen Latvija.
Lai gan Viļņas bibliotēkas ēka lepojas ar staltu kolonādi un celta padomju arhitektūras tradīcijās, turklāt tam laikam pieņemamā kvalitātē, tā tomēr bija morāli un fiziski novecojusi un vairs neatbilda mūsdienu vajadzībām. Bibliotēkas darbinieki atzīst, ka īpaši smagas bijušas infrastruktūras, krājumu glabātavas un siltumekonomijas problēmas. Starp citu, bibliotēkas ēka ir padomju laika arhitektūras piemineklis, un tas pārbūves procesā respektēts. Tagad, apskatot milzīgo celtni padomju monumentālā neoklasicisma stilā un daudzās vēsturiskās interjera detaļas, grūti pat iedomāties, cik varena bijusi rekonstrukcija – celtniecības gaitā saglabāta tikai ārējā fasāde, bet visu iekštelpu vietā vēl samērā nesen bijusi vien milzīga būvbedre. Visas detaļas ir rūpīgi uzglabātas un restaurētas.
Lielā Lietuvas Nacionālās bibliotēkas atklāšanas ceremonija notika septembra sākumā. Lai arī šobrīd tā gluži visās telpās vēl nav iekārtojusies, apmeklētāju skaits jau tagad vairākas reizes pārsniedzis iepriekšējo gadu rudens rādītājus un, liekas, vēlme bibliotēkā ne tikai lasīt, bet arī tur strādāt kļūst aizvien populārāka.
Lasītājs maina bibliotēku
“Kultūrzīmju” apmeklējuma reizē iepazīties ar jauno valsts bibliotēku bija ieradušās arī vairākas bibliotekāru grupas no citām Lietuvas pilsētām. Kopumā bibliotēkas zālēs iespējams atrast 400 mūsdienīgi aprīkotu darba vietu. Interjers izvēlēts vienotā un cieņpilnā krāsu gammā – melns, dažādu toņu pelēks, balts. Krāsainas ir tikai grāmatas, arī latviešu valodā, starp citu.
Pelēkajā rudens gaismā Viļņas iedzīvotāji izskatās noguruši, taču elegantajās bibliotēkas telpās apmeklētāju acis mirdz. Droši vien tas ir lepnums par izcili paveiktu darbu, par jaunām iespējām attīstībai. Neskaitāmās lasītavas, semināru telpas, izstāžu un kino zāles mijas cita pēc citas. Vietumis lieli datoru ekrāni rāda fotogrāfijas, kā izskatījies senāk, cik bijis šauri, pelēki un putekļaini.
Protams, ne jau viss rekonstrukcijas process ir bijis viegls. 2008. gadā aizsākto pārbūvi bija paredzēts pabeigt 2011. gadā, taču bija nepieciešams būtisks finansējuma palielinājums (pirmās aplēses esot bijušas pat divreiz mazākas). Lietuvā tāpat kā Latvijā bija ekonomiskā krīze un darbi ieilga vēl par pieciem gadiem. Ik pa laikam esot virmojušas arī dažādas nesaskaņas – ieskaitot kompāniju strīdus par mēbeļu iegādi. Par laimi, nu tas viss ir aiz muguras. Lietuvas Nacionālā bibliotēka ir atjaunota ar cieņu pret kultūras mantojuma vērtībām un ar iespējām izmantot nākotnes tehnoloģijas. Bibliotēkas jaunais moto ir “Lasītājs maina bibliotēku, tā nav domāta tikai lasīšanai”.
Tas, cik ļoti bibliotēka uzticas savam lasītājam, pārsteidz – vērojot vienu no grupām, pamanu, ka neeksistē apmeklētāju drošības kontrole. Protams, pie lielajām durvīm ir elektronisko drošības sistēmu statīvi un novērošanas kameras, bet tas arī viss. Bibliotēkā, pat neuzrādot dokumentus, var ienākt un lasīt jebkurš. Zinot rūpīgo kontroli mūsu Nacionālajā bibliotēkā, tā arī paliku pārdomās, vai tiešām visi lietuviešu lasītāji ir tik uzticami. “Mēs tā ļoti ceram,” uz manu izbrīna pilno jautājumu atbildēja bibliotēkas darbinieki.
Gaida arī latviešus
Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā “Kultūrzīmes” satikās ar SANDRU LEKNICKIENI – LNB ģenerāldirektora vietnieci informācijas resursu un pakalpojumu attīstības jautājumos. Viņa LNB strādā jau divdesmit gadus.
– Ar ko atšķiras jaunā bibliotēka no vecās?
S. Leknickiene: – Tās gaišās un plašās telpas liekas kā brīnums. Atceros, ka vecajā bibliotēkā darbiniekiem bija pieejams viens lifts, bet apmeklētāji drīkstēja pārvietoties tikai pa kāpnēm, turklāt grāmatu un informācijas atrašana prasīja ilgu laiku. Tagad esam pieņēmuši iekšēju likumu, ka jebkura grāmata bibliotekāram ir jāatrod, visilgākais, piecpadsmit minūšu laikā. Jaunā bibliotēkas koncepcija paredz, ka te nav tikai grāmatu krātuve, bet arī nozīmīgs kultūras, vēstures un zinātnes pētījumu centrs. Nacionālā bibliotēka funkcionē arī kā parlamenta bibliotēka. Šī situācija gan ir veidojusies vēsturiski, jo savulaik, neatkarīgās Lietuvas valsts sākuma gados, galvaspilsētā Kauņā bibliotēka mitinājās parlamenta ēkas divās istabiņās.
– Vai rekonstrukcijas projektu ir veidojuši vietējie arhitekti?
– Jā, to veica apvienota Lietuvas arhitektu grupa, taču konsultācijas sniedza pieredzējuši bibliotēku arhitekti no Somijas, Nīderlandes Nacionālās bibliotēkas un Britu bibliotēkas. Sevišķi nozīmīgi bija arī iegūt zināšanas par iespējām apmeklētājiem ar īpašām vajadzībām.
– Ko jums pašai nozīmē iespēja strādāt Nacionālajā bibliotēkā?
– Tas ir brīnišķīgs, radošs un iedzīvotājiem ļoti nepieciešams darbs. Taču, lai gan Nacionālās bibliotēkas darbinieki ir nedaudz labāk atalgoti, kopumā valstī bibliotekāru algas nav lielas un tāpēc darba prestižs nav visai augsts.
– Kāda ir sadarbība ar Latviju?
– Visām Baltijas valstu bibliotēkām ir cieša sadarbība un draudzība, un tas ir ļoti svarīgi. Mūsu bibliotēkā ir viesojušies Latvijas prezidenti, savukārt mēs, bibliotekāri, esam braukuši pētīt iespējas Latvijas jaunajā Nacionālajā bibliotēkā. Cerams, ka starp mūsu lasītājiem būs arī latvieši.
– Kura telpa jums pašai bibliotēkā ir vismīļākā?
– Nupat atvērām bērnu lasītavu, tā ir liela un krāsaina, pavisam atšķirīga no agrākās lasītavas. Ir ļoti svarīgi bērnus iemācīt lasīt, iemīlēt bibliotēku. Bērnu nodaļu esam veidojuši kopā ar zviedru kolēģiem, kuriem ir veiksmīga pieredze bērnu lasītavu veidošanā. “Žaislotekā” (rotaļtēkā) reizē ir iespējams rotaļāties un lasīt grāmatas. Esam paredzējuši īpašu pakalpojumu mūsu apmeklētājiem – bērnus no triju līdz sešu gadu vecumam rotaļtēkā varēs atstāt līdz pat četrām stundām, kur tos izklaidēs un izglītos, un, protams, pieskatīs. Tajā laikā vecāki varēs pētīt nopietnākas grāmatas. Tāpat kā daudzi citi bibliotēkas pakalpojumi, arī spēles rotaļtēkā ir bez maksas.
HRONOLOĢIJA
1919. gada februārī Lietuvas Tautas izglītības komisariāts pieņēma lēmumu par Lietuvas Centrālās bibliotēkas izveidošanu, pārņemot Viļņas universitātes bibliotēku. Tomēr, par Lietuvas galvaspilsētu kļūstot Kauņai, lielāko krājuma daļu atkal pārņēma Viļņas universitāte.
Kauņā, sākumā valdības ēkā, bibliotēka atkal attīstījās, līdz 1940. gadam sasniedzot aptuveni 63 tūkstošu sējumu lielu krājumu. Tolaik Lietuvā pavisam kopā bija 159 publiskās bibliotēkas.
Nacistu okupācijas laikā bibliotēka zaudēja gandrīz 20 tūkstošus vērtīgu izdevumu, savukārt padomju okupācijas laikā uz Petrašūnu papīrfabrikas maltuvi iznīcināšanai aizveda 30 tonnas grāmatu.
1963. gadā pēc Viktora Aņikina projekta Viļņā uzcēla jauno bibliotēkas ēku un tajā no Kauņas pārvietoja aptuveni divus miljonus krājuma vienību.
1988. gadā bibliotēku pārdēvēja Martīna Mažvīda vārdā. Mažvīds 1547. gadā Karaļaučos izdeva pirmo grāmatu lietuviešu valodā – Katehismu.
Lietuvas Nacionālā bibliotēka
Rekonstrukcija tika veikta no 2008. līdz 2016. gadam.
Galvenie finansējuma avoti bija īpaša valsts investīciju programma, Eiropas Savienības Kohēzijas fonds un Lietuvas valsts budžeta līdzekļi.
Kopumā rekonstrukcija izmaksāja gandrīz 26 miljonus eiro.
Pārbūves projektu izstrādāja un uzraudzīja Apvienotais arhitektu birojs UAB. Bibliotēkas interjeru veidoja arhitektu birojs 2XJ.
Projekta pieteikumā un izstrādē īpaši uzsvērts, ka praktiski visas mēbeles un citi interjera priekšmeti izgatavoti Lietuvā.
2016. gadā pabeidza bibliotēkas galvenās ēkas rekonstrukciju, izbūvējot pagrabstāvu ar krājumu glabātavu, paredzētu vairāk nekā 6,5 miljoniem krājuma vienību.
Kopumā pašlaik visā Lietuvas teritorijā ir 1200 publisko bibliotēku (Latvijā – 811), neskaitot skolu un specializētās bibliotēkas.
2015. gadā Lietuvas Nacionālajai bibliotēkai bija vairāk nekā deviņi tūkstoši pastāvīgo apmeklētāju.
Latvijas Nacionālā bibliotēka
1989. gadā bibliotēkas ēkas projekta izstrāde tika pasūtīta institūta “Pilsētprojekts” arhitektu grupai arhitekta Modra Ģelža vadībā un arhitektam Gunāram Birkertam.
2006. gadā tika parakstīts līgums ar ASV kompāniju “Hill International Ltd.” par bibliotēkas ēkas būvprojekta izstrādi.
Būvdarbus veica Nacionālā būvkompāniju apvienība (SIA “Re&Re”, AS “RBSSKALS” un SIA “Skonto būve”) no 2008. līdz 2013. gada beigām.
Kopējās projekta izmaksas – 268.47 miljoni eiro, ēkas uzturēšanas gada izmaksas – līdz 3,89 miljoniem eiro.
14 stāvi, kubatūra – 263 000 m3, grīda no Kanādas kļavas, interjers, sienas, mēbeles no Latvijas bērza.
Brīvpieejas plauktos lasītavās pieejami 350 000 krājuma vienību, savukārt kopējais krājuma apjoms ir ap 4 miljoniem dažāda veida vienību.
1000 lasītāju vietu, t.sk. individuālā darba kabīnes un 10 dažādas grupu nodarbību telpas.
