Lietuvas ciematu iezīmes portretos 0
Ar savdabīgu projektu “Lietuviešu ciemā” skatītājus uzrunā daudzsološā Lietuvas multimāksliniece Laura Guoke. Viņas ekspozīciju Marko Rotko centrā varēs skatīt līdz 15. septembrim. Ekspozīcija veidota no īpašā tehnikā un gaismā radītām kompozīcijām, kuras skatītājiem paveras neparastā apgaismojumā. Izstādei piemīt sociāls formāts, kas spilgti iezīmē Ziemeļlietuvas iedzīvotāju dzīvi un lauž stereotipus par dzīvi laukos.
Mākslinieces daudzu iespaidu pilnais ceļojums sākās 2015. gadā un turpinās līdz šim brīdim. Ceļojuma mērķis ir iemūžināt Ziemeļlietuvas ciemos dzīvojošus cilvēkus. Viens no šā projekta mērķiem ir dot skatītājam iespēju ieraudzīt, kā mūsdienu pasaulē, kur valda spraiga virtuālā sociālā dzīve, nebeidzamās dzīšanās pēc panākumiem un arvien nežēlīgāka konkurence, masu mediju radītie stereotipi par lauku cilvēkiem, kuri dzīvo nedaudz citādu, mierīgāku dzīvi, ir visai maldinoši. “Vasaras mēnešos, apceļojot dažādus ciemus, es iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem, uzklausīju daudzus aizkustinošus un skumjus dzīvesstāstus. Šis mākslas projekts ir arī mans cieņas apliecinājums ciemam, kurā es dzīvoju jau sešus gadus, kurā es rodu klusumu un varu patverties no bezjēdzīgā trokšņa, kura mūsu modernajā pasaulē ir pārpārēm,” atklāj māksliniece. Mākslas kritiķe un kuratore Dangole Ruskiene par mākslinieces darbību teic: “Autore, izpētījusi lauku apvidus un tur ilgstoši dzīvojošo cilvēku raksturīgās iezīmes, sniedz pilnu vizuālo risinājumu amplitūdu, pieņēmumus par to, kas ir svarīgs ne tikai viņai personīgi, bet jebkuram no mums, atrodot laiku padomāt par patiesām vērtībām, spēju ne tikai ņemt, bet arī dot un visbeidzot par mūsu eksistences jēgu. Viņas darbi ir eksistenci apliecinoši cilvēku portreti.”
Izstādes portretos ir attēloti dažāda vecuma cilvēki no Ziemeļlietuvas laukiem. Par portretu māksliniece tēlaini tiec: “Portrets man ir iespēja iemūžināt konkrētu personu, kā arī caur vizuālu formu iedziļināties neredzamajā. Galu galā mūsu visu radītie portreti ir arī dvēseles trauki.”
L. Guoke portretus apstrādā īpašā tehnikā. Atklājot darba procesu, māksliniece stāsta: “Sākumā skatītājs redz pilnīgi baltu audeklu. Pēc tam, kad lēnām kļūst redzams portretējamais cilvēks, mākslas darba fons top melns un saplūst ar vāji izgaismoto ekspozīcijas telpu. Dažu minūšu laikā portrets pamazām sāk izzust, līdz skatītājs atkal veras tukšā baltā audeklā. Šī portretu radīšanas metode un ekspozīcijas risinājums ne tikai atgādina par Ziemeļlietuvas ciemiem, kas kļūst arvien tukšāki, bet tā ir arī dzīves dualitātes metafora, kas simbolizē nepārtrauktu dzīvības un nāves ciklu.”
Viena portreta radīšanai māksliniece velta divus trīs mēnešus. “Gandrīz katru dienu vismaz astoņas stundas es strādāju pilnīgi tumšā telpā, īpašas redzamības lampu apgaismojumā. Šajā laikā es esmu iemīlējusi katru portretējamo cilvēku… Es ievēroju ikvienu atšķirīgo kosmisko zīmējumu viņu acu varavīksnenēs, es saskaitu visas atšķirīgās nokrāsas viņu matos, es redzu, kā atšķiras viņu ausu formas, un arī atceros visas krokas viņu apģērbā. Diemžēl pat ar šo laiku nepietiek, lai atspoguļotu šo cilvēku vizuālo skaistumu, kuru mēs redzam un saprotam, un kas ir ikkatrā no mums,” teic L. Guoke un piebilst par saviem portretējamajiem: “Šo cilvēku dzīves ceļi ir ļoti dažādi. To raksturi atšķiras. Tomēr… viņi visi veras no saviem audekliem uz šo pasauli, uz mums, līdz izgaist laika ritējumā un pazūd mūžības mierinošajā tumsā, kas sagaida mūs otrā pusē.”
Savukārt D. Ruskiene par mākslinieces portretiem teic: “Viņas radītais portrets ir daudzpusīgs savā gaišo un tumšo krāsu dažādībā. Tas uztur ciešu saikni ar pagātni un vēsturi vai steigšus maina savas vērtības labākas dzīves redzējumā. Kā saka pati māksliniece, “neredzami” cilvēki, kas dzīvo izzūdošās mājās. Cilvēki, kuru dienas aizpilda ikdienas rūpes un darbi, kas glābj viņus no pilnīgas bojāejas. Tie ir ne tikai vecīši, kas gaida savus bērnus atgriežamies no ārzemēm. Tie ir arī jaunieši, par kuriem neviens nerūpējas, bet kuri rūpējas par visu. Kuri mēģina būt moderni un aktuāli, bieži vien imitē viņiem patiesībā visnotaļ svešu valstu paražas un mēģina ieviest šādas paražas savā ikdienā. Reizēm tas izskatās nožēlojami, reizēm smieklīgi un reizēm traģiski. Šādi mākslīgi, spontāni procesi ir kļuvuši par īpašu vīrusu, kas iznīcina Lietuvas ciemu unikalitāti un kavē to dabisko attīstību.”
Māksliniece fiksē gan negatīvās, gan arī pozitīvās daudzveidīgo ietekmju izpausmes, kas ir veidojušas redzamākās mūsdienu Lietuvas ciemu iezīmes.
