Lietuvā izmēģina jaunas laistīšanas metodes dārzeņu audzēšanā 0
Pēc dārzkopības aprīkojuma tirgotāju novērojumiem, sausā vasara 2018. gadā un garais sausuma periods šīs vasaras sākumā ir mudinājis daudzus dārzeņu un zemeņu audzētājus ieviest dažādas laistīšanas metodes savās saimniecībās. Galvenokārt nelielo saimniecību īpašnieki uzskata laistīšanu par sava veida apdrošināšanu pret sausumu (arī salnām).
Daudzi dārzeņkopji izvēlas pašu vienkāršāko pilienlaistīšanu ar plānsienu šļūtenēm, īpaši nepadomājot par tādām lietām kā laistīšanas sistēmas projektēšana, ūdens kvalitāte un pieejamība pietiekamā daudzumā. Šķiet, kas tur liels – izliek šļūtenes un pieslēdz sūkni. Pavisam nelielā dažos kvadrātmetru tūkstošos mērāmā platībā, šādi rīkojoties, kaut kas var arī izdoties, bet nopietnākā platībā vispirms ir jāaprēķina nepieciešamais ūdens daudzums, sūkņu un filtru jauda, jāizvēlas piemērotākas šļūtenes vai caurules un pareizi jāsaplāno to izvietojums uz lauka.
To stāstīja Izraēlas firmas Netafim speciālists Nitsans Kaufmans lauka dienā, kas norisinājās augusta sākumā Lietuvā pazīstamā burkānu un sīpolu audzētāja Linasa Šateiko saimniecībā.
Laistīšanas sistēmas aprēķina pamatprincipi
Pasaulē un arī Baltijas valstīs izsenis tiek lietotas dažādas laistīšanas metodes ar atšķirīgu ūdens izmantošanas efektivitāti. Kā zināms, saldūdens ir ierobežots resurss un nebūt ne vienmēr pat dzeramas kvalitātes ūdens ir piemērots dārzeņu, puķu vai zemeņu laistīšanai. Piemēram, Āzijas valstīs izplatītā uzplūdināšanas metode efektīvi (ražas veidošanai) izmanto tikai 40–70% ūdens. Laistīšanas ar sprinkleriem efektivitāte sasniedz 70–85%, savukārt pilienlaistīšana nodrošina 90–95% ūdens efektīvu izmantošanu. Liela pilienlaistīšanas priekšrocība ir iespēja apvienot laistīšanu ar mēslošanu (fertigāciju). Tas palielina arī mēslojuma izmantošanu augiem un samazina tā zudumus un potenciālu vides piesārņojumu.
Nav lielas jēgas laistīt augsni un veicināt barības elementu izskalošanu vai nezāļu dīgšanu, ūdens ir nepieciešams kultūraugiem. Modernās laistīšanas metodes nodrošina precīzas, vienādas ūdens un mēslojuma devas katram augam. Tās ir iespējams lietot ne tikai siltumnīcās (kur tas notiek jau 25 gadus), bet arī atklātā laukā.
Kā nosaka vajadzību pēc ūdens?
Augi izmanto ūdeni fotosintēzei un transpirācijai, proti, iztvaikošanai, lai nodrošinātu sev apkārt tīkamu mikroklimatu. Vienlaikus ar transpirāciju notiek barības elementu transportēšana no saknēm uz lapām un citām auga daļām. Tātad tikai daļa uzņemtā ūdens tiek izmantota tieši ražas veidošanai. Tāpat ūdens vienkārši iztvaiko no zemes virsmas, šo procesu sauc par evaporāciju. Visu kopā sauc par potenciālu evapotranspirāciju un apzīmē ar burtiem ETP/ET0. Šo rādītāju nosaka ar ļoti sarežģītu Penman/Montheis formulu, kas ir iestrādāta daudzās lauksaimniecības meteoprogrammās, un dažas meteostacijas to arī aprēķina un atspoguļo kopā ar citiem rādītājiem: gaisa temperatūru un mitrumu, vēja virzienu, ātrumu utt.
Vidēji vasaras laikā Latvijā viens kvadrātmetrs ar zāli vai graudaugiem aizņemta lauka iztvaiko ET0 5,5–7,5 mm (1 mm = 1 l/m2). Protams, iztvaikošana ir atkarīga no laika apstākļiem – apgaismojuma, temperatūras, gaisa mitruma, vēja ātruma, kā arī no lapu virsmas lieluma. Skaidrs, ka nupat iestādīti kāposti vai sadīguši burkāni iztvaiko krietni mazāk ūdens nekā pilnīgi pieauguši. Tāpat ir saprotams, ka sīpoli nekad neiztvaikos tikpat daudz ūdens kā zemenes vai kāposti.
Lai varētu aprēķināt katra kultūrauga ūdens iztvaikošanu (ETc) kādā periodā, tiek izmantoti koeficienti (Kc). Tos ir noteikuši Izraēlas pētnieki vēl pagājušajā gadsimtā, kad tika radīta pilienlaistīšanas metode. Vienādojums ir ļoti vienkāršs: ET0 x Kc = Etc.
Nitsans Kaufmans, vadoties pēc vidējiem iztvaikošanas datiem, aprēķināja, ka sīpolu laukam vidēji no aprīļa līdz augustam ir nepieciešams ap 3800 m3 ūdens/ha. Protams, parasti daļu šā daudzuma augi saņem ar lietu, bet gadās arī tādas vasaras kā 2018. gadā, tāpēc drošāk ir plānot maksimālu ūdens patēriņu. Šie aprēķini ir svarīgi arī tad, ja ūdens ņemšanai plāno izmantot paša izraktu dīķi vai ierīkotu baseinu vai arī ja ir nepieciešams saskaņot ūdens izmantošanu ar Dabas aizsardzības pārvaldi.
Ūdens izplatīšanās augsnē ir atkarīga no tās granulometriskā sastāva
Mālainā augsnē ūdens no pilinātāja izplatās plašāk, bet seklāk nekā smilšainā augsnē, kur tas nonāk dziļāk, bet šaurākā joslā. Tas jāņem vērā, izvēloties piemērotāku pilinātājšļūteni vai cauruli un plānojot to izvietošanu starp augu rindām.
Arī augsnes ūdens saturēšanas spēja ir atkarīga no granulometriskā sastāva. Viegla smilšaina augsne spēj saturēt tikai 40–80 mm ūdens uz vienu dziļuma metru, smilšmāls spēj saturēt 80–120 mm uz dziļuma metru, bet māls – 120–180 mm/m. Svarīgi atcerēties, ka dārzeņu un zemeņu sakņu sistēma ir salīdzinoši sekla un lielākā tās daļa izvietojas līdz 30 cm dziļi. Jo smagāka augsne, jo retāk var laistīt. Saknes nedrīkst noslīcināt, jo tām bez ūdens ir nepieciešams arī gaiss. Vislabāk saknes sistēma attīstās tad, ja laista ar noteiktu intervālu. Piemēram, sīpoliem, sākot ar sešu īstu lapu fāzi, par optimālu uzskata 1–2 dienu intervālu.
Nitsans Kaufmans iesaka sīpolu laukos izvietot vienu pilienlaistīšanas šļūteni vai cauruli starp divām augu rindām, ierokot to zemē vismaz 15 cm dziļi. Ierakšana ne tikai nodrošina labāku ūdens izmantošanu (jo tas paliek augsnē un neiztvaiko veltīgi no tās virspuses), bet arī novērš tukšo šļūteņu aizpūšanu ar vēju vai bojājumus, ko nodara putni un grauzēji. Tie ātri saprot, kur var padzerties, bet žurkām plastmasas mēdz arī garšot. Protams, ierakšana jāveic ar speciālu tehniku (to var apvienot ar sīpolu sēju), un sezonas beigās pirms ražas novākšanas šļūtenes jāizrok un jāsavāc (arī ar tehniku). Nākamgad tās var izmantot atkārtoti, ja vien pilinātāji nebūs aizsērējuši ūdens piemaisījumu dēļ, tāpēc drošāk ir mainīt tās katru gadu. Ir zināms, ka Ukrainā zemnieki uz vairākiem gadiem ierok pilinātājcaurules 40 cm dziļi, lai varētu apstrādāt augsni un izmantot augu maiņu šajos laukos.
Ierīkojot pilienlaistīšanu platībā virs 1 ha, vislabāk būtu pasūtīt projektu specializētā firmā, jo vērā jāņem gan augu vajadzība pēc ūdens visā platībā, gan pieejamo ūdens resursu daudzums, gan filtru un sūkņu jauda, gan lauka sadale vairākos laistīšanas nogabalos, gan maģistrālo cauruļu garums un diametrs, gan pilinātājšļūteņu izvēle un izvietojums, kā arī saimniecībā jau esošās tehnikas attālums starp riteņiem. Iespējams, vēlāk, uzkrājot pietiekamu pieredzi, audzētājs arī varēs kaut ko plānot pats, bet sākumā ir drošāk vērsties pie speciālistiem.
Attēlā: M.Kaufmans parāda, kā pareizi laukā jāizvieto barības šķīduma gatavošanas iekārta:
Galvenās pilienlaistīšanas priekšrocības
– Vienmērīga sēklu uzdīgšana, augu augšana un raža.
– Iespēja lietot augsnes herbicīdus īstajā brīdī, negaidot lietu.
– Precīza un efektīva laistīšana un mēslošana.
– Līdz 20% mazāks ūdens un mēslojuma patēriņš uz platības vienību.
– Laistīšanas laikā augu virszemes daļa netiek samitrināta, tāpēc samazinās inficēšanas un infekcijas attīstības risks, tātad samazinās vajadzība pēc fungicīdu lietošanas.
– Laistīšanas laikā rindstarpas paliek sausas, tāpēc vienlaikus var veikt arī smidzinājumus pret nezālēm vai kaitēkļiem.
– Pilienlaistīšana strādā ar zemu spiedienu, tāpēc samazinās enerģijas patēriņš.
– Ūdens tek lēnām, tāpēc augsne netiek pārmitrināta (kā tas mēdz gadīties, lietojot spoles tipa laistītājus ar lielgabaliem), saknēm vienmēr pietiek gaisa, tās necieš no stresa.
– Ūdens netiek izskalots zemākos slāņos, tāpēc mēslojums nepiesārņo gruntsūdeņus.
– Ūdens padeve nelielā daudzumā novērš arī sāļu uzkrāšanās risku augsnes virskārtā.
– Ūdens paliek augsnē, nevis notek pa lauku atkarībā no tā reljefa. (Protams, laukam jābūt gana līdzenam; ja tas ir ļoti paugurains vai uz lielas nogāzes, augsnes mitrums būs mazāk vienmērīgs.)
– Laistīšanu var veikt neatkarīgi no vēja ātruma un virziena.
Kopumā vērtējot, pilienlaistīšana ir ne tikai augiem, bet arī no vides viedokļa optimāla laistīšanas metode.
Praktiskās laistīšanas piemērs
Praktisku pilienlaistīšanas piemēru lauka dienas dalībnieki varēja redzēt Linasa Šateiko sīpolu laukā. Linasa vārds ir labi pazīstams Latvijā burkānu un sīpolu audzētāju vidū, bet viņa audzētos dārzeņus regulāri var redzēt Maxima veikalos. Šī saimniecība atrodas netālu no Šauļiem, tās kopējā platība ir ap 500 ha, no tiem 267 ha šogad ir atvēlēti dārzeņiem (150 ha burkāniem un 100 ha sīpoliem). Bez jau minētajiem sīpoliem un burkāniem šeit audzē arī pastinakus un sakņu pētersīļus. Saimniecībā izmanto augu maiņu: labība–labība–sīpoli–burkāni.
Pamatšķirne burkāniem ir ‘Nerac’ F1, kaut gan katru gadu nelielā platībā tiek izmēģinātas arī vairākas jaunas šķirnes. Ik gadu šeit izaudzē 13 tūkst. tonnu burkānu un 5 tūkst. t sīpolu. Burkānu novākšanai ir iegādāts četrrindu pašgājējkombains (attēlā).
Saimniecība ir dibināta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, pakāpeniski tā auga un attīstījās. Pēdējos gados ir tapušas jaunas glabātavas ar aukstuma kamerām (kopējā ietilpība 7200 t), kas nodrošina ilgstošu produkcijas uzglabāšanu.
Saimniecība ir sertificēta pēc Nacionālās kvalitātes shēmas NKP, un tiek nopietni domāts par sertificēšanos pēc GlobalGAP.
Augsne šeit ir vidēji smaga un akmeņaina, pie glabātavas aug vesela atšķirotu akmeņu kaudze. Jau vairākus gadus dārzeņu laistīšanai tika izmantotas firmas Bauer spoles. Tās var aprīkot ne tikai ar tā sauktajiem lielgabaliem, bet arī ar laistāmajiem stieņiem. Tie ir sevišķi noderīgi pirms uzdīgšanas, jo nerada garozu uz augsnes. Šogad saimniecībā ir ierīkota firmas Netafim pilienlaistīšanas sistēma 16 ha platībā sīpolu laukos, bet 40 ha burkānu laista ar sprinkleriem. Pēc Linasa domām, tieši burkānos sprinkleri ir labāki.
Ūdens tiek ņemts no netālu tekošas upes, pēc filtrēšanas tas tiek pievadīts laukiem ar mīkstajām maģistrāles šļūtenēm. Mīkstās maģistrāles netraucē tehnikas pārvietošanos un nevar tikt sabojātas ar riteņiem. Sīpolus audzē dobēs, četras rindas katrā dobē, ar divām pilienlaistīšanas šļūtenēm uz dobi. Sistēmas montāža tika pabeigta tikai pirms Jāņiem, kad zeme jau bija samērā izkaltusi, tāpēc nav izdevies gluži visur ieklāt šļūtenes pietiekami dziļi. (Aizkavēšanās ar montāžu notika organizatoriski tehnisko problēmu dēļ, kā tas mēdz bieži gadīties jebkura projekta īstenošanā.) Laistīšanas līnijas ir 250 m garas, un šļūtenēs iestrādātie pilinātāji emiteri nodrošina vienmērīgu ūdens padevi visā līnijas garumā. Lauks ir sadalīts vairākās laistīšanas sekcijās, ūdens padevi ieslēdz un izslēdz elektroniskais kontrollers. (Kontrolleru darbībai ir nepieciešams elektrības pieslēgums.)
Barības šķīduma gatavošanai ir paredzēta 2,5 m3 liela tvertne, kurā tiek gatavots koncentrēts mēslojuma šķīdums. No tvertnes ar inžektoriem koncentrāts tiek pievienots laistāmajam ūdenim. Barības šķīduma koncentrācija ir atkarīga no mēslojuma daudzuma tvertnē un ātruma, ar kādu ūdens tek maģistrālē.
Arī burkānu laukā izmanto mīkstās maģistrāles. Sprinkleri ir izvietoti 12 x 12 m attālumā apmēram 120 cm virs augsnes uz tieviem plastmasas mietiem. Vidēji četri sprinkleri nodrošina 4 mm/m2/h, bet izlaistītā ūdens daudzums ir atkarīgs no sprinkleru izvietojuma.
Protams, pēc pirmā gada pieredzes spriest par jaunās laistīšanas metodes efektivitāti ir pāragri, bet pats Linass ir noskaņots ļoti optimistiski un uzskata, ka precīza laistīšana ir sava veida apdrošināšana pret sausumu un dod iespēju ietaupīt un efektīvi izmantot viņam pieejamos ūdens resursus.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
