Uldis Šmits: Cīņa par enerģētisko neatkarību – nu Lietuva ir stiprāka 9
Decembra sākumā paredzētā Klaipēdas gāzes termināļa oficiālā atklāšana būs svarīgākais notikums drošības nostiprināšanas jomā pēc Baltijas valstu iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē. Tāpēc bija saprotams lietuviešu īpašais noskaņojums, 27. oktobrī sagaidot gāzes glabāšanai paredzēto kuģi ar simbolisko nosaukumu “Neatkarība”.
Cīņa par enerģētisko neatkarību Baltijā gan nav beigusies, taču sasniegts politiski nozīmīgs starpposms. Patinot filmu mazliet atpakaļ, protams, nāktos pieminēt arī Baltijas valstu strīdus par reģionālā sašķidrinātās gāzes termināļa būves vietu un pārējās domstarpības, taču šajā gadījumā būtiskāk ir atzīt Viļņas apņēmību un tālredzību. Piemēram, apņēmību nesamierināties ar Lietuvai uztiepto gāzes cenu – 2012. gada rudenī Lietuvas valdība iesniedza prasību Stokholmas arbitrāžas tiesā. Tolaik arī Eiropas Komisija bija uzsākusi izmeklēšanu par “Gazprom”, respektīvi, Kremļa piekopto cenu politiku vairākās Austrumeiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, lai gan Rīga nekādus iebildumus necēla. Vēlāk, sevišķi 2013. gada otrajā pusgadā, kad Lietuva bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, Maskava ķērās pie Lietuvas piena produktu importa ierobežošanas un citiem pazīstamiem paņēmieniem, kas bija sods par Viļņas ieguldījumu Eiropas Savienības Austrumu partnerībā, bet lielā mērā arī par gribu atkratīties no “Gazprom” diktāta. Šogad intervijā vācu presei Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite norādīja uz informāciju, ka dažiem politiķiem “citās Baltijas valstīs, nevis Lietuvā, jo mēs esam šajā ziņā stiprāki, ienākot priekšlikumi no austrumiem” – ja tās izstāsies no NATO, “tad saņems daudz lētāku gāzi vai naftu”. Viņa tuvāk neprecizēja, bet jāpieļauj, ka runa ir par valsti, kur attiecīgie lobiji spēj panākt reāla gāzes tirgus norakšanu vai atlikšanu līdz 2017. gadam…
Pēdējo mēnešu laikā spiediens pret Lietuvu brīžiem izpaužas pat diezgan absurdā veidā, kā Krievijas izsludinātā kriminālvajāšana attiecībā uz Lietuvas pilsoņiem, kuri pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gada 11. martā atteicās dienēt PSRS armijā. Arī simboliski – Lietuva bija pirmā, kas atjaunoja valstisko neatkarību, un būs, kas panāks enerģētisko neatkarību par spīti liktajiem šķēršļiem. Piemēram, Maskava, pēc dažām ziņām, esot pūlējusies atrunāt norvēģu firmu no līdzdalības Klaipēdā īstenojamajā projektā.
Eiropā piedzīvotie gāzes kari bija hibrīdkara priekšvēstneši, ko patur prātā arī Polijā, kuru gāzes piegādes tīkli savieno ar Baltkrieviju un Ukrainu un tātad ar Putina iegribām to izmantot par ģeopolitisku ieroci. Tas dažādos nolūkos un intensitātes pakāpēs ir pielietots 2006. gadā, 2008. gadā, 2009. gadā, 2010. gadā, un skaits jau sāk jukt, bet Varšava apgalvo, ka arī šā gada septembrī “Gazprom” negaidīti bez dibināta iemesla un, neraugoties uz ilgtermiņa līgumu, samazināja Polijai piegādājamos apjomus par 40%. Brīdinājumam vai aiz atriebības par atbalstu Ukrainai. Tāpēc pie Vācijas robežas poļi būvē paši savu sašķidrinātās gāzes termināli, kur nākampavasar piestās pirmie kuģi no Kataras. Objekts acīmredzot bija izraisījis lielu interesi, jo viens no Polijā nesen apcietinātajiem Krievijas spiegiem izrādījās saistīts ar termināļa celtniecību. Poļi tomēr cer, ka šī būs pēdējā ziema, kad viņiem var draudēt aukstais karš vārda tiešā nozīmē.
Neizbēgami rodas jautājums – kādu pienesumu reģiona drošībai kopumā un īpaši enerģētiskās izolācijas pārvarēšanai ir sniegusi Latvija? Atbilde ir bēdīga un varbūt daļēji izriet no Latvijas gāzes biznesa vadībā esošo Kremļa pielūdzēju uzskatiem, kas tomēr neattaisno agrāko valdību neizdarību un neizlēmību. (Arī Inčukalna gāzes krātuves piederības lietā.) Kamēr Igaunija, Lietuva un Polija daudz ko paveic būtībā mūsu vietā. Bet cik ilgi?
