“Vienīgā lieta, ko pandēmijas dēļ Krievija atcēlusi, ir 9.maija parāde.” Saruna ar Igaunijas Bruņoto spēku komandieri Martinu Heremu 2
Veiko Spolītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Igaunijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Martins Herems pirms neilga laika medijos izteicās, ka būtu nepieciešams ievērojami palielināt armijas sastāvu, lai varētu nodrošināt valsts drošību agresijas gadījumā.
Par to, kā arī par sadarbību alianses ietvaros, vēlamo kaujas spēju attīstību un sadarbību tieši divu mūsu valstu starpā M. Herems stāsta intervijā “Zemessargam”.
Igaunijas sabiedriskajā medijā aicinājāt Igaunijas politiķus domāt par ilgtspējīgu 2% nodrošinājumu bruņotajiem spēkiem no IKP. Vai esat sadzirdēts? Vai NATO Eiropas valstu finansējums šobrīd ir nostādīts uz ilgtspējīgiem pamatiem?
M. Herems: Igaunijā 2% no IKP aizsardzības vajadzībām noteikti tiks ievērots. Diemžēl 2% no IKP ir ļoti svārstīgi, 2019. gadā, pēc tautsaimniecības prognozēm, tas ir viens skaitlis, bet 2020. gadā jau par 50 miljoniem eiro mazāks finansējums aizsardzībai (procenti no IKP mainās atkarībā no tautsaimniecības izaugsmes vai sarukšanas).
Igaunijai tā ir ievērojama summa, drīzāk jārunā, vai aizsardzības finansējumu spējam uzturēt paredzamā līmenī.
Tāpēc, pirmkārt, uzskatu, ka Igaunija šobrīd spēj finansēt aizsardzības nozari 2,2% apmērā.
Igaunijā ir jauna valdība, un tā šobrīd par to spriež. Otrkārt, neskatoties uz tautsaimniecības un veselības aizsardzības sistēmas izaicinājumiem, militārie draudi nav mazinājušies.
Teroristus Covid pandēmija neiespaido. Vienīgā lieta, ko pandēmijas dēļ Krievija atcēlusi, ir 9. maija parāde, un tā tika tikai pārcelta.
Austrumu kaimiņu uzvedība nav mainījusies, viņu ārpolitika tiek līdzšinējā kārtībā plānota tālāk, tāpēc tas ir jautājums mūsu vadītājiem, kas ir mūsu nozīmīgākais apdraudējums šobrīd un pēc tam, kad noteikti būsim tikuši galā ar Covid.
Jūs argumentēti diskutējāt par vidēja rādiusa gaisa aizsardzības kopīgu iepirkumu ar Latviju. Kāpēc tas ir nozīmīgi?
Es runāju par aizsardzības spējām, un vidējā rādiusa gaisa aizsardzība ir tikai viena no tām. Mums pašiem jālemj, kā to paveikt. Ja runājam par atturēšanas politiku, to sarindotu šādi.
Pirmkārt, tālā rādiusa gaisa aizsardzības spējas sasniegt mērķus uz jūras, tātad jūras spēku reaktīvie ieroči, otrkārt, sauszemes spēku artilērijas spējas un, tikai treškārt, vidējā rādiusa gaisa aizsardzības spējas.
Šobrīd mūsu aizsardzības spēki spēj aizsargāt mūsu valsti un atturēt iespējamo agresoru mūsu teritorijā. Baltijas valstis ir viena operāciju telpa, un mums potenciāli jācenšas savas spējas operatīvi izvirzīt ārpus savas teritorijas mūsu kaimiņu atbalstam.
Tāpēc runāju par tāla rādiusa gaisa aizsardzību, jo arī jūra mūs vieno pret iespējamiem agresoriem.
Vidēja rādiusa gaisa aizsardzība nav brīnumlīdzeklis. Lietuvieši, kuri mūs mazliet apsteiguši vidēja rādiusa gaisa aizsardzības sistēmas ieviešanā, no savas teritorijas labākajā gadījumā spēj aizsargāt no uzlidojumiem Rīgas aglomerāciju.
Tā nespēj aizsargāt visu Latviju vai Igauniju un labākajā gadījumā spēj aizsargāt vienas brigādes kaujas teātri.
Ja mēs attīstītu kopīgas gaisa aizsardzības spējas, tad spētu aizsargāt ne tikai mobilizācijai izvirzītos spēkus, bet arī NATO Ziemeļu divīzijas brigādes. Tomēr tās nespētu vienlaikus segt mūsu stratēģiskos objektus un mūsu manevrēšanas spējas.
Tāpēc man ir svarīgas atturēšanas spējas, un tāpēc tās sarindotu mazliet citādi – visupirms tālās gaisa aizsardzības spējas un tikai tad vidējā rādiusa gaisa aizsardzība.
Baltijas valstīs ir “Baltron”, “Baltnet”, “Baltdefco” un “Baltbat”. Kā jūs redzat šos 4B sadarbības mehānismus? Vai nav laiks kvalitatīvi pāriet uz aizsardzības spēju integrāciju starp 4B? Ko, piemēram, varētu dot igauņu–latviešu sauszemes brigādes izveidošana?
Domāju, ka jāveic tāda spēju attīstība, ko kara gadījumā varētu izmantot. Baltijas Aizsardzības koledža ir militārās sadarbības dimants, viena no mūsu sadarbības vislabākajām lietām! Mūsu sadarbība vainagojusies ar “Baltnet” un citām ievērojamām 4B sadarbības iniciatīvām.
“Baltbat” ir sadarbības formācija, kurā dalāmies ar savu pieredzi, esam lepni par savu sadarbību, bet iespējama kara gadījumā tas īsti nestrādā, jo nav militāra mērķa – tas izriet no valsts aizsardzības doktrīnas.
Tāpēc igauņu–latviešu sauszemes brigāde nebūtu jāveido. Sauszemes spēki atšķiras no jūras vai gaisa spēkiem, tāpēc spēku savietojamība no sakaru un apmācību viedokļa ir sarežģīta.
Kopīgi mēs varētu attīstīt jaunas spējas, tās pašas tālās un vidējās gaisa aizsardzības spējas, jo tās vajadzības gadījumā var izmantot, lai aizsargātu divīzijas, korpusa vai jebkuras NATO militāras formācijas darbību.
Šobrīd daudznacionālās brigādes uz NATO austrumu robežas Baltijas valstīs un Polijā veic atturēšanu, bet igauņu–latviešu sauszemes brigādes lietderība šādam mērķim nepārliecina.
Lietuva piedalās LITPOLUKR brigādē, vai Igaunija un Latvija nevarētu vairāk investēt sadarbībā ar Somiju un Zviedriju? Cik svarīga ir Somijas loma Igaunijas aizsardzības spēju attīstībā?
LITPOLUKR piedāvā labu apmācību, bet neesmu pārliecināts par šīs brigādes kaujas spējām – nav skaidrs, kā šī brigāde tiks izmantota aizsardzībā. Runājot par Somiju un Zviedriju, šīs valstis šobrīd nav NATO dalībvalstis, un, ja mēs ko vēlētos, tad būtu ar tām jāslēdz atsevišķs līgums.
Somija ietur neitrālu pozīciju, Zviedrija mazliet aktīvāka, bet arī ārpus NATO.
Mūs ar Somiju vieno ciešas divpusējās attiecības, kuras norisinās zemākā līmenī. Mācāmies no Somijas pieredzes valsts aizsardzībā, nepārtraukti apmaināmies ar informāciju.
Tas, ka esam NATO, nenozīmē, ka Somija ir palikusi nomaļus, no mūsu valsts aizsardzības viedokļa Somijas loma ir nozīmīga. Ņemot vērā politisko situāciju, mums ar šīm valstīm nav jāveido kopīgas manevrējošas vienības.
Cik svarīgs Igaunijas un Latvijas aizsardzībai ir NATO Ziemeļu divīzijas štābs Ādažos? Vai tas dod rekomendācijas Igaunijas un Latvijas bruņotajiem spēkiem?
NATO Ziemeļu divīzijas štābs ir starptautiska vienība, diktēt viņi mums neko daudz nevar, jo štābā ir mūsu cilvēki – Latvijas, Igaunijas, Dānijas virsnieki un karavīri. Veicot kara izspēles NATO augstākos štābos un šeit, zinām, kādas spējas mums ir nepieciešamas.
Protams, mēs uzreiz varētu pateikt Itālijas, VFR un Francijas sabiedrotajiem, ka Baltijas valstu aizsardzībai ir nepieciešama vidējā rādiusa gaisa aizsardzība un tas maksā X miljonus, bet tad sekotu jautājums, kāpēc mēs paši to nedarām.
NATO Ziemeļu divīzijas štābam ir atslēgas loma tam, kādā veidā mūsu eiroatlantiskie sabiedrotie šeit ierodas vajadzības gadījumā.
Atmetot emocijas un politiskas kalkulācijas un sekojot kara mākslas loģikai, zinām, ka iespējama kara gadījumā pastiprinājumi sekos un to vadīs NATO Ziemeļu divīzijas štābs. Šis štābs ir ļoti nozīmīgs, jo tas koordinēs sabiedroto atbalstu Baltijas valstīm.
Esat aicinājis izveidot papildus divām esošajām Igaunijas armijas brigādēm vēl sešas jaunas. Igaunijas sabiedrība varētu to atbalstīt?
Vēlos precizēt, jo, minot to, “ka būtu nepieciešama trešā un ceturtā brigāde papildus šobrīd esošajām divām sauszemes brigādēm”, teoretizēju par valsts aizsardzības potenciālo vajadzību daudzumu, atbildot uz Igaunijas publiskajā telpā šobrīd notiekošajām diskusijām.
Atbildēju, ka tas nav iespējams. Tā vietā mums lietderīgāk attīstīt kopīgas atturēšanas spējas ar kaimiņvalstīm, kuras varētu izmantot reģionāli.
Vai Baltijas valstis pārlieku nefokusējas uz sabiedroto palīdzību? Vai ar atrunāšanos par NATO 5. pantu netiek bremzēta efektīvāka bruņoto spēku attīstība Baltijā?
Šis zināmā mērā ir politisks jautājums. Valstīm, kuras atrodas uz frontes līnijas un kuras jūtas apdraudētas, ir dīvaini prasīt palīdzību no valstīm, kuras tērē aizsardzībai vairāk par mūsu 2% no IKP.
Tātad, ja notiktu ķibele un mums vajadzētu lūgt no šādiem sabiedrotajiem palīdzību, tad ir tikai loģiski, ka mēs investētu mūsu aizsardzības spējās vairāk nekā pašreiz.
Igaunijā “Kaitseliit” juridiski attīstījusies citādi nekā Zemessardze, tādēļ abu organizāciju lomas atšķiras. Kādas ir šīs atšķirības?
Atšķirības saredzu abu organizāciju pamatos un finansējumā. Zemessardze vairāk līdzinās nacionālajai gvardei, kamēr “Kaitseliit” pastāv uz brīvprātības pamatiem. Izņemot pārtikas un transporta izdevumus, “Kaitseliit” brīvprātīgie nesaņem nekādu atalgojumu, bet zemessargi par mācībām saņem atalgojumu.
Tas Latvijā ļauj zemessargiem organizēt labāku militāro apmācību nekā Igaunijā. Zemessardzei tiek novirzītas lielākas finanses, un tās nākotnes attīstībai ir lielāks attīstības potenciāls. Bet, no lielāka attāluma skatoties, abas ir brālīgās organizācijas, kas vēlas aizstāvēt savu valsti.
Laika gaitā novērota pierobežas Zemessardzes bataljonu un “Kaitseliit” vienību veiksmīga sadarbība. Vai šo sadarbību nevajadzētu padziļināt?
Jā, varētu! Vienojošs elements varētu būt NATO Ziemeļu divīzija, kura, plānojot pārrobežu manevrus, veido vienotu militāro mācību telpu. Sauszemes spēku pašaizsardzības vienībām ir savi uzdevumi.
Šobrīd sadarbība ir diezgan laba, un nākamgad Igaunijas “Siil” (“Ezis”) un Latvijas “Nameja” mācības vēlamies apvienot Ziemeļu divīzijas štāba vadībā. Jo labāk attīstās divīzija, jo labāk attīstās tās sastāvā esošās organizācijas, saņemot uzdevumus.
Igaunijā un Latvijā sabiedrības noturības veicināšanai ir sākti projekti “Propa STOP”, “Melu detektors” u. c. Cik nozīmīga ir šo spēju attīstība?
Šo spēju attīstība ir nozīmīga sabiedrības noturības stiprināšanai. Te ir runa par psiholoģisko aizsardzību, mums ir darba pilnas rokas. Bieži tā nav tikai uz mums nomērķēta Krievijas propaganda, bet gan mūsu pašu gudrība vai muļķība, bailes un ļoti individuāla izpratne par brīvību.
Sabiedrības grupas, subjektīvi uztverot dažādas tēmas, rada plašu rezonansi sociālajos tīklos un izkropļo pilsoņu izpratni par lietām. Sabiedrībā tiek sētas šaubas, bieži tas veikts, neapzinoties sekas, tāpēc ar to jācīnās, jo visiem brīvi pieejama ne tikai informācija, bet arī meli.
“Melu detektors” un tamlīdzīgas organizācijas dara svētīgu darbu, jo, atšķirojot faktus no meliem, sniedz sabiedrībai svarīgu pakalpojumu.
Tagad arī Latvija ievieš visaptverošas aizsardzības sistēmu. Ko zemessargiem un patriotiem būtu jādara, lai sistēmu labāk ieviestu dzīvē?
Vēlos pateikt, ka mums daudz jāmācās no latviešiem. 2005. gada vētrā Latvijas NBS un Zemessardze spēja plašāk palīdzēt Latvijas pašvaldībām nekā “Kaitseliit”. 2018. gada “Nameja” laikā scenārijs paredzēja “zaļo cilvēciņu” uzbrukumu, un Valsts policija aicināja Zemessardzi palīgā, tā tika ar uzdevumu galā un nodeva civilo pārvaldi atpakaļ policijai.
Igaunijā šāda mēroga mācības nav norisinājušās, šādas mācības esam veikuši daudz mazākā mērogā, štābos un uz kartes. No šo mācību pieredzes abpusēji varam smelties gudrību.
Tas ir iemesls, kāpēc vēlamies apvienot mācības “Namejs” un “Ezis”, un mana nostāja ir, ka mums visaptverošās aizsardzības jomā pieredze ir līdzīga. Mūsu valstis un bruņotie spēki ir daudz prātojuši, kā to labāk paveikt, bet kaunpilni atzīt, ka abas valstis maz darījušas šajā jomā.
