Māris Zanders: Lietas, ko grūti saprast 5
“Gribu redzēt ciparus.” – “Nezinot ciparus…” Šādi un līdzīgi vārdu savienojumi izskan bieži – “ciparus” grib redzēt premjers par skolu tīkla reformu, “ciparu” pietrūkst Zemkopības ministrijai par iepakojumu depozītu sistēmas projektu utt. Jāuzsver, ka vēlme balstīt lēmumus jēdzīgos aprēķinos ir loģiska, tādēļ es neironizēju nedz par Kučinski, nedz Dūklavu vai vēl kādu “ciparu” prasītāju. Un skaidrs arī, ka “cipari” tiks sagatavoti un iesniegti.
Grūti izprotamais ir tas, kādēļ tik mazā teritorijā un nācijā “cipari” tik bieži neatbilst reālajai situācijai. Varētu likties, ka Latvijā viss ir tik sasniedzams un, tēlaini izsakoties, saskaitāms, lai tā nebūtu. Bet ir – pieļauju, ka ikviens var atcerēties vai vismaz viegli iedomāties gadījumus, kad amatpersona, teiksim, kādā TV studijā apraksta situāciju (turklāt vairākumā gadījumu bez vēlmes sameloties), savukārt daļa auditorijas “otrpus ekrānam” velta dzirdētajam skarbus komentārus un retoriski aicina amatpersonu “atbraukt un paskatīties, kā ir patiesībā”. Kā tas var būt?
Protams, ir apgalvojumi, kas vienmēr izraisīs strīdus. Klasisks piemērs ir “vidējā alga” vai “dzīves līmenis”. Te iebildumi būs vienmēr. Finanšu ministre pat tādā specifiskā kompānijā kā diskusija LU Teoloģijas fakultātē 11. aprīlī (kur tikai vēlēšanu gadā politiķi nav gatavi doties…) par vecumdienu nodrošinājumu saskārās ar kādas jaunas dāmas teikto, ka tālāk “laukos” viņas minētie fakti nav fakti. Tāpat skaidrs, ka iespēju iegūt pilnvērtīgu ainu var apgrūtināt liels ēnu ekonomikas īpatsvars vai būtiskas atšķirības starp reģistrēto un reālo iedzīvotāju skaitu. Abi faktori ir arī Latvijā, tomēr nedomāju, ka tik lielos apmēros, lai padarītu nereālu prognozēšanu un aprēķinus. Tātad ir vēl citi iemesli, kādēļ amatpersonu “cipari” nereti izraisa skepsi.
Iespējams, ka attiecības starp dažādiem publiskās pārvaldes atzariem (piemēram, “centru” un pašvaldībām) ir tādas, ka “centra” lūgums sniegt informāciju kādā jautājumā tiek uztverts kā kārtējais “nav viņiem Rīgā ko darīt?!” gadījums, turklāt nevienam par nepilnīgas informācijas sniegšanu vai kavēšanos ar sniegšanu atbildība nav jānes. Iespējams, attiecības starp institūcijām arī pašā “centrā” ir tik vēsas, ka pilnvērtīga informācijas apjoma iegūšanai nepieciešams nejēdzīgi ilgs laiks. Iespējams, pašu institūciju iekšpusē daudz svarīgāk ir laikā sagatavot “papīru” vispār, sevišķi nepārdzīvojot par tajā iekļautās informācijas korektumu. Lai kādi būtu iemesli, rodas kašķīgs jautājums: ja tik grūti vedas ar “cipariem”, varbūt ir vērts vismaz daļu no dažādiem “sabiedrības informēšanas pasākumiem” atvēlētajām prāvajām summām novirzīt kvalitatīvu datu ieguvei? Iespēju un variantu netrūkst. Piemēram, nesen Latvijas kādas augtskolas pārstāvji pastrādāja ar kādas telekomunikāciju kompānijas datiem par mobilo sakaru lietojumu, un rezultātā aina par iedzīvotāju kustību, koncentrēšanos utt. parādījās pavisam citā detalizācijas un saturīguma līmenī… Mums ir cilvēki, kuri māk strādāt ar t. s. “Big Data” (lieliem informācijas apjomiem), tāpat, manuprāt, jēdzīgāk ir to naudu, ko institūcijas tērē aptaujām par “sabiedrības apmierinātību”, novirzīt pilnvērtīgai jautājumu izpētei (nevis jau pēc tam pētīt, ko sabiedrība domā par aplamiem lēmumiem).
Jebkurā gadījumā nekvalitatīvi “cipari” rada nekvalitatīvus lēmumus, un te es nonāku pie otras lietas, ko man personīgi grūti saprast. Ikviens no mums vēlas, lai apkārtējie uz mums veras ja ne draudzīgi, tad vismaz neitrāli. Un tieši tādēļ es nesaprotu, kādēļ nekvalitatīvi lēmumi tik maz satrauc to pieņēmējus, turklāt ne tikai deputātu vai ministru līmenī? Tik mazā zemē, lai kāds būtu tavs sociālais statuss, nav iespējams izvairīties no situācijām, kad radinieki, paziņas, nejauši satikti ļaudis ar nepatiku tev jautā par “kārtējo stulbumu”, par kuru tevi uzskata līdzatbildīgu. Kas tas, atvainojos, par mazohismu provocēt pret sevi citu šīs mazās populācijas locekļu negatīvismu tikai tādēļ, ka kārtējo reizi “cipari” nepareizi?
