Uldis Šmits: Latviju vairāk par bēgļiem apdraud uzpirktu politiķu lēmumi 10
Nesen Latvija atzīmēja Ulda Ģērmaņa simt gadu jubileju ar konferenci Kara muzejā. Bet šī atcere droši vien bija pelnījusi plašāku valstisku mērogu. Kas zina, varbūt kādu pasākumu varēja sarīkot NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā, jo Ģērmanis ilgi un turklāt izcili prata uzturēt, ja tā drīkst sacīt, stratēģisku komunikāciju pirmām kārtām ar latviešu trimdas sabiedrību un pēc neatkarības atgūšanas – ar mums visiem. Taču, liekas, viņa idejas vismazāk ņēma vērā tie, kuriem tās visvairāk bija domātas, respektīvi, politiskās aprindas. Kam arvien vajadzētu ielāgot spārnoto frāzi: “Ir divas iespējas raudzīties uz pasaules lietām: tā, kā tas ir un notiek, vai arī tā, kā mēs vēlētos, lai tas notiktu.”
Pēdējos desmit gados Rīgas politika bijusi vēlmju domāšanas caurausta. Un “tas” izpaudās gan Rietumu formāli sniegto drošības garantiju – mēs esam NATO – pārvērtēšanā, gan aiz Latvijas austrumu robežas vērojamo procesu nenovērtēšanā. Mūsu vēlmju domāšanu pārāk neiztraucēja ne pret Baltijas valstīm pastāvīgi vērstais informācijas karš, ne pavisam īsts karš Gruzijā. Uzdevāmies par lielākajiem pēcpadomju telpas pazinējiem un ekspertiem, bet turpinājām vien tādā pašā garā tālāk. “Tas” izskatījās pēc Ģērmaņa allaž šaustītās latviešu vientiesības, tomēr šķiet, ka pārsvarā Latvijas politika Austrumu virzienā tika gluži mērķtiecīgi pielāgota atsevišķu ietekmīgu grupu un personu interesēm. Ko iztēloja par valsts interesēm. Kaut arī Krimas aneksija un norises Austrumukrainā piespieda Latvijas ārpolitikas veidotājus paraudzīties uz lietām “tā, kā tas ir un notiek”. Un sākt par tām runāt puslīdz skaidru valodu.
Tagad Latvijas ministru izteikumi gandrīz neatšķiras no, piemēram, publicistes Annes Aplbaumas sacītā oktobra sākumā austriešu avīzei “Die Presse am Sonntag”, proti, ka vajadzīga NATO nostādņu reformēšana, ka Centrāleiropā un Austrumeiropā ir nepieciešams izvietot militārās bāzes un ka “mums nopietni jāizturas pret informācijas kara jautājumu”. Arī Aplbauma daudz rakstījusi par vēsturi un pamatīgi pētījusi Austrumeiropas pakļaušanu Staļina režīmam un sovjetizēšanu (grāmatā “Dzelzs priekškars”, kas nav tulkota latviski), tāpēc saskata zīmīgas līdzības Putina izraudzītajā taktikā Ukrainā un čekistu lietotajās metodēs Polijas sagrābšanā 1944. – 1945. gada periodā. Viņasprāt, Putins izmanto iespējas, ko Rietumi paver, jo Kremlis nav izgudrojis, teiksim, Eiropas galēji labējās partijas, bet māk tās izmantot pret pašu Eiropu, tāpat kā citus ietekmes tīklus un korupciju. Un, viņasprāt, viens no Putina ilgās varas iemesliem ir rietumvalstu gatavība – pārmetums tika adresēts Austrijai, bet tikpat labi varētu būt Latvijai – apgrozīt un atmazgāt naudu, ko daudzi Kremlim pietuvinātie un tur kabinetos sēdošie būtībā ir nozaguši Krievijas valstij. Tikai jāpiebilst, ka Rietumos biznesa saites tomēr nemēdz radīt draudošu politisku atkarību. Intervijā, starp citu, tika spriests par Baltijas valstu nepietiekamu aizsargātību pret iespējamu agresiju, teiksim, nākamgad, kad ASV būs aizņemtas ar vēlēšanām. To nav pārāk patīkami lasīt, atceroties mūsu iekavētās aizsardzības programmas.
Taču, ja kādu tas spēj nomierināt, mūsdienu Latviju vairāk par tankiem apdraud uzpirktu politiķu lēmumi – Kremlim parocīga sistēma, kas nevainojami darbojās Ukrainā. Līdz pērn tai darīja galu Kijevas Neatkarības laukumā pulcējusies tauta. Jeb Maidana cilvēki, kuriem veltītā ekspozīcija tās atklāšanas dienā tika barbariski nopostīta Eiropas Savienības dalībvalsts Latvijas galvaspilsētas centrā iepretim valdības namam. Neizraisot pārlieku sabiedrības viļņošanos. Bet tā nu tas ir.
