“Latvijai ir tikai viena problēma – lietas ir jāsakārto!” Saruna ar Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāju Gunti Gailīti 5
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit desmit gadi, kopš Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšsēdētājs ir režisors GUNTIS GAILĪTIS. Viņa vadībā RLB nosvinējusi 150. jubileju un panākusi, ka izdots Likums par Rīgas Latviešu biedrības namu, sākta arī tā restaurācijas programmas izveide.
Guntis Gailītis ir Brīvības pieminekļa Goda telpas idejas autors, latviešu pirmās operas “Baņuta” muzeja īpašnieks, 15 gadus viņš bijis arī Rīgas Pieminekļu aģentūras vadītājs.
Pieminot Latvijas valsts pirmsākumus, jūs nerimstat atkārtot, ka Latvijas valsts neatkarības vēsture, sākot ar 18. gadsimta vidu, ir cieši saistīta ar Rīgas Latviešu biedrību…
G. Gailītis: 2018. gadā, kad svinējām Latvijas simtgadi, atzīmējām arī Rīgas Latviešu biedrības 150. gadskārtu. Tātad biedrība dibināta 50 gadus pirms valsts. Tā ir mistika. Man drusku nepatīk padomiskā pieeja, par biedrību runājot ar tādu kā ironiju: ka bijusi jocīga valoda, ka biedri plēsušies savā starpā…
Valoda jau tolaik tikai veidojās. Biedrības dibinātāji bija ļoti godājami cilvēki, kuri saprata, cik būtiska ir turība: ja nebūs naudas, tad nevarēs īstenot idejas.
Tā bija pulcēšanās uz nacionālās idejas pamata, biedrības dibinātāji vāciešus savā pulkā neņēma. Tikai nesen esam sākuši pētīt arhīvus, tur ir dokumentu blāķi, var redzēt, ka tos neviens nav agrāk ne aizticis, ne cilājis. Biedrības vēsture būtu daudzu disertāciju tēma.
Es bieži brīnos par valstsvīriem un institūcijām, kuri, runājot par RLB, ir tā kā greizsirdīgi – piemin jau, bet ir taču jāsaprot, ka tieši biedrība ir valsts sākums.
Rīgas Latviešu biedrība bija pati pirmā latviešu kopība. RLB Zinību komisiju dibināja jau 1869. gadā, biedru skaitā minami, piemēram, Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs, Augusts Deglavs, Vilis Olavs, Aleksandrs Vēbers, agrīnais Jānis Pliekšāns-Rainis, Kārlis Mīlenbahs, Ludis Bērziņš, Teodors Zeiferts.
RLB bija tā, kas noorganizēja pirmos Dziesmu svētkus, pasūtīja “Līgo” karogu, un biedrībā pašu pirmo reizi atskaņoja vēlāko himnu “Dievs, svētī Latviju!”. RLB organizēja latviešu etnogrāfisko izstādi, kas 1896. gadā kļuva par pirmo un lielāko latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākumu.
Turklāt ar nepārprotamu pieteikumu – būt līdzīgiem ar citām nācijām vēstures un valodas vērtībās, nacionālās kultūras sasniegumu, saimniecisko centienu ziņā. Biedrībā bija visdažādākās – piemēram, derīgu grāmatu – nozares.
No vienas mazas grāmatiņas vēlāk tapa Latviešu Konversācijas vārdnīca, apliecinot akadēmiski izglītotās inteliģences augsto līmeni.
Vēl minami biedrības organizētie skolotāju kongresi un vēl, un vēl. Jāpiemin arī 1903. gads, kad toreizējā latviešu mūzikas dzīves galvenā virzītāja, RLB un tās Mūzikas komisija, izsludināja publisku sacensību – konkursu latviešu nacionālās operas tekstam.
Uzvarēja arhitektūras students Artūrs Krūmiņš, un vēlāk, 1919. gadā, Liepājā komponists Alfrēds Kalniņš radīja mūziku pirmajai latviešu nacionālajai oriģināloperai “Baņuta”.
Mani interesēja, kurš tieši bija vīrs, kurš šo ideju pats pirmais rosinājis – proti, visiem ir, bet latviešiem vēl nav savas operas. Izrādās, tas bijis komponists Emīls Dārziņš.
Kas ir bijis nozīmīgākais no paveiktā 15 darba gados Rīgas Pieminekļu aģentūrā?
Pieminekļu aģentūras aprūpē ir visi lielie memoriāli, pamazām jautājumi tiek risināti – gan apsaimniekošana, gan uzturēšana un vairākos gadījumos – arī īpašumtiesības. Piemēram, lai cik tas būtu komiski, Brāļu kapi skaitījās bezsaimnieka manta – bija uzbūvēts un izveidots, bet juridiskā puse nebija sakārtota un līdz ar to kapi, atrazdamies uz pilsētas zemes, pienācās Rīgas pilsētai.
Valsts lietas nebija sakārtojusi, tikai tagad ir nolemts, ka kapus pārņems valsts. Vēl palicis jautājums, kurš pēc pārņemšanas Brāļu kapus apsaimniekos. Jau agrāk esmu skeptiski teicis – citām lietām naudu atrodam, bet galvenās lietas nesakārtojam.
Latvijai ir tikai viena problēma – lietas ir jāsakārto.
Paldies Dievam, Brīvības pieminekli restaurēja jau 2000. gadā, arī ar Brāļu kapiem lietas virzās uz priekšu. Katru gadu tiek daudz izdarīts, un nu jau redzama kāda fināla vīzija.
Bet tam būtu jābūt nostādītam ļoti augstā līmenī, tā taču ir goda vieta mūsu varoņiem, tur guļ mūsu represētie, Brāļu kapi ir goda vieta neatkarīgās Latvijas armijas ģenerāļiem.
Tā bija mana iniciatīva – uzlikt goda plāksnes Latvijas ģenerāļu piemiņai, neskatoties, kur savulaik viņi katrs pa vienam vien bija nogalināti un aprakti. Viņi visi bija Brīvības cīņu dalībnieki, un viņiem bija tiesības gulēt pie Mātes Latvijas.
Brāļu kapos vēl ir daudz jāpēta, un tam nepieciešams cits juridiskais statuss. Mēs gan arī nedaudz cenšamies pētīt – faktiski to veicam bez jebkāda deleģējuma. Man ir gandarījums, ka 2011. gadā izdevām “Lielo Brāļu kapu grāmatu” – zinu visu tur pa solītim, kā pētījām, kā atradām naudu izdošanai. Tas bija ļoti sarežģīti.
Man ir liels prieks, ka tagad mūsu armijas virspavēlniecība sākusi Brāļu kapos pieņemt augstos viesus.
Taču kauns pat teikt, cik darbinieku par tiem rūpējas – ieskaitot apsardzi un zaļās zonas strādniekus – četrpadsmit. Kad 2006. gadā izveidojām aģentūru, bija 36 darbinieki, tad 2009. gadā mūs gribēja likvidēt, un palika 21 darbinieks.
Runa ir par visiem lielajiem pieminekļiem Rīgā, ne jau tikai par Brāļu kapiem vien. Tagad visos memoriālos kopā strādā 28 cilvēki.
Kas šogad ir steidzamākais Rīgas Pieminekļu aģentūras darba kārtībā?
Tagad nāks darbs klāt, jāpārņem arī pārējie memoriāli. Rumbula un Biķernieki mums jau ir deleģēti, tikko ierosinājām pārņemt Torņakalna objektu.
Tas būs ļoti liels darbs, dzelzceļa stacija traucē jaunceļamajam projektam “Rail Baltica”, un domāts, ka stacijas ēku pārcels, izveidojot multikulturālu centru – izstāžu zāli un pulcēšanās vietu represētajiem.
Torņakalnā ir viena no vecākajām dzelzceļa stacijām, taču tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Piemēram, ja runa par vagoniņu – pieminekli represētajiem –, tad šobrīd jau tas vairāk ir simbolisks, tam jau sen pienācis laiks kārtīgai restaurācijai.
Mums jau no 2006. gada ir bijis sastādīts darbu plāns, bet līdz šim nav bijusi politiska griba to īstenot, tik vien kā notikušas bezgala daudz sapulču.
Tad vēl ir runa par Uzvaras pieminekli, Sudrabkalniņu, Bumbu kalniņu, autotanku pulka pieminekli… Un, protams, Lielo kapu ansamblis, par kura nākotni ir daudz viedokļu.
Mūsu redzējums: tai jābūt Rīgas nekropolei, jo tur ir apglabāti tik daudzi ievērojami rīdzinieki.
Piemēram, Vērmaņu ģimenes kapi ir briesmīgā stāvoklī, taču Rīgas lielā dāma, kura savulaik mums uzdāvināja Vērmaņdārzu, protams, būtu pelnījusi sakoptu vidi.
Mantojuma pārvalde ir devusi atļauju, un mēs kapavietu atjaunosim. Bet kopumā tas ir milzu apjoms, 28 ģimenes kapličas vien!
Mums ir laba sadarbība ar daudzām pieminekļu institūcijām citviet pasaulē, piemēram, savulaik no Somijas pilsētas Pori nāca sarkanais granīts Brīvības pieminekļa atjaunošanai. Pori reāli redzēju, kā tādas būves – ģimenes mauzolejus – vajag sakārtot.
Protams, pasaulē ir arī citi piemēri, kā rīkoties ar vecām kapsētām – tās var arī nolīdzināt un atstāt kā parku –, bet tad taču nolīdzinām arī esošās kapu kopiņas… Lielie kapi ir vecākā Rīgas kapsēta.
Tagad tie pieder Rīgas pilsētai, jo iepriekšējā īpašniece, luterāņu baznīca, tos nespēja apsaimniekot. Taču – kam tur būt? Domāju, ka tā ir īstā vieta nekropolei, tad tas ir pavisam cits, pamatīgāks, statuss.
Es gribētu salīdzināt Lielos kapus ar Perlašēzas kapsētu Parīzē, arī Pēterburgā, netālu no centra, ir Aleksandra Ņevska Lavra klosteris un kapsēta, tur apbedīts gan komponists Čaikovskis, gan zinātnieks Lomonosovs.
Kas jums liek ieraudzīt nesakārtotās lietas un izcelt senatnes vērtības mūsdienās?
Dažreiz jau tās ir pavisam sīkas lietas, kas jāizdara. Reizēm – lielākas. Bronzas vai granīta piemiņas plāksnes ir paliekoša vērtība un liek cilvēkiem aizdomāties par vēsturi.
Daudzkārt latvieši pietiekami nezina savu vēsturi, netic, baidās, nesaprot. Bieži pat gadās to teikt arī akadēmiskā vidē, un tad ceļas pretim – visu zinām! Taču atliek uzdot dažus jautājumus un – nav ko atbildēt.
Piemēram, kāpēc Latvijas valsts tika dibināta Rīgas pilsētas II teātrī, nevis Rīgas Latviešu biedrībā?
Varbūt tā ir tā mana misija un liktenis, kas savulaik mani ieveda Pieminekļu aģentūrā: celt gaismā faktus un rosināt pētniecību. Tā ir arī kultūras mantojuma federācijas “Eiropa Nostra” jaunā līnija: vienlīdz nozīmīgs ir gan materiālais, gan nemateriālais mantojums.
Gan atmiņu stāsti, gan jebkura ģimenes relikvija, pat sudraba karote, kura ir pārdzīvojusi laikmetus, ir īpaša vērtība. Nemaz nerunājot par vecajām vēstulēm, kurās ir brīnišķīga un tik svarīga vēsture.
Vēsture ir tik interesanta, tai nav analoga. Kad padomā, kā cilvēki senāk dzīvoja un kā strādāja! Kurš no dižgariem bija teicis: “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī!”?
