Māris Antonevičs: (Ne)medicīnisks gadījums 12
“Ja kāds no deputātiem neatbalsta savas partijas vadītu valdību, ja ir šāda prezidenta nominācija, nu tad, manuprāt, tas ir medicīnisks gadījums,” tā izteicies “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Šadurskis. Tie, kas grib pavīpsnāt par politiku, dažreiz mēdz salīdzināt to ar teātri vai cirku. Tie, kas grib būt dzēlīgāki, lieto medicīniskus vai dzīvnieku pasaules terminus. Protams, īpatnēji, ja pie šīs retorikas ķeras arī paši politiķi.
Ja raugās no klasiskās politiskās konkurences viedokļa, varbūt brīžiem tiešām grūti rast loģisku skaidrojumu notiekošajam, taču ne īpaši pārsteidzoši, ja zina Latvijas politisko vidi un tradīcijas. Piemēram, nav iespējams pēkšņi izvirzīt kā pašsaprotamu Rietumu politikā ierasto principu, ka partijas līderis ir Ministru prezidenta kandidāts, ja pašas partijas ir centīgi darbojušās, lai šo principu izskaustu. Turklāt tas nebūt nav medicīnisks gadījums, bet pieredzes vadīts aprēķins. Valdības Latvijā mainījušās diezgan bieži, un ne vienmēr iemesli to krišanai ir atkarīgi no pašas valdības darba rezultātiem. Tāpēc partiju priekšsēdētāji nereti taupās, lai neriskētu, ka diezgan neliela pabūšana Ministru kabineta zāles priekšgalā beidzas ar straujām karjeras beigām, jo otrreiz mēģināt iespējas, visticamāk, nebūs (ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, atmodas laika premjers Ivars Godmanis atgriezās politikā jaunā ampluā, arī bezpartijiskais Andris Šķēle pēc pauzes kļuva par oranžu, partijisku premjeru). Tādējādi varas centrs pamazām ir pārvietojies uz Koalīcijas padomi, kas svarīgu lēmumu pieņemšanā kļuvusi par nozīmīgāku institūciju nekā valdība.
Šo pieņēmumu apstiprina arī “Vienotības” līderes Solvitas Āboltiņas skaidrojums intervijā “Latvijas Avīzei”, kāpēc viņa nevēlējās kļūt par valdības vadītāju 2014. gada sākumā, ņemot vērā, ka uz to mudināja toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš. “… valdībai atlika strādāt astoņus mēnešus, un šajā laikā līdz vēlēšanām nevarēja veidot jaunus uzstādījumus, tāpēc vadību vislabāk bija uzņemties cilvēkam no valdības iekšpuses. Tik mierīgam cilvēkam kā Valdis (Dombrovskis), jo toreiz bija ļoti svarīgi gan runāt ar traģēdijā cietušajiem, gan arī vēlāk turpināt Dombrovska valdības iesāktos darbus, ko arī darīja Laimdota Straujuma,” stāsta S. Āboltiņa. Tātad – astoņi mēneši pārāk īss laiks… Ja ir ko zaudēt, tad jā, bet šobrīd S. Āboltiņai vairs nav ko zaudēt. Tieši pretēji, laika nav daudz – nepilns gads līdz nākamajam “Vienotības” kongresam. Tā nu iznāk, ka “Vienotība” šobrīd ir vienīgā, kas aģitē par principu “premjers=partijas vadītājs”, un arī tikai tāpēc, ka kurpe spiež. Pārējie neredz ne mazāko vēlmi iesaistīties šī principa iedzīvināšanā.
Arī stāstam par partijas biedru savstarpējām attiecībām nav nekāda sakara ar medicīnu, kā to apgalvo Šadurskis. Arī te viss veidojies vēsturiski. “Vienotības” pārstāvji kā mantru ir atkārtojuši pantiņu par savu “viedokļu daudzveidību”, kas patiesībā esot partijas spēks, nevis vājums, tad nu tagad notiekošais bija paredzams. Vai nu partijas biedri, redzot būtiskas atšķirības, šķiras uzreiz, vai arī turpina ciest viens otru līdz galam. Tikpat labi par Latvijas politikā nebijušu “medicīnisku gadījumu” var dēvēt arī notikumus ap Laimdotas Straujumas demisiju, kad partija pati gāž savu premjeru.
Tomēr raksta ievadā minētajā citātā būtiska ir piebilde – “ja ir šāda prezidenta nominācija”. Tā vien šķiet, ka attiecības gan starp partijām, gan arī “Vienotības” iekšienē ir tik sašķetinātas, ka šo mezglu atraisīt piedāvās Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Vai arī pārcirst, kā to antīkajā leģendā par Gordija mezglu izdarīja Maķedonijas Aleksandrs.
