Kopsavilkums 0
Nesaprotu…
Daudz esmu domājis par to, kā man vienmēr ir veicies. Viņš grib pāriet uz televīziju, viņu palaiž no Liepājas un pieņem Rīgā. Nebiju jau nekāds spīdeklis, tomēr labi kotējos. Akadēmijā daudzi mācās, no tiem labi ja katrs desmitais kļūst mākslinieks. Pārējie kaut kur strādā – kombinātos, par noformētājiem, televīzijā. Tad, paskat, uzrodas “Dadzītis”, viņš tur strādā, divreiz mēnesī honorārus saņem, var dzīvot labāk nekā viens otrs cits. Var braukt uz ārzemēm, jo biogrāfija gadījusies laba, leģionā netika iesaukts. Tu esi tīriņš, bet ne jau aiz pārliecības. Un dzīvs esi palicis. Un meiteni dabūjis smuku, kārtīgu, strādīgu, pozitīvu. Un vēl vecāki viņai māju uzcēluši, un tā nav nacionalizēta. Ošs ir labi iekārtojies. Citi taču tolaik briesmīgos apstākļos dzīvoja. Televīzijā ļāvos pierunājams uz diviem gadiem kļūt par galveno mākslinieku, bet nostrādāju par galveno bez sešdesmit piecām dienām divdesmit gadu. Dzīvoju mierīgi, slinkoju, partijā iestājos. 1975. gadā mani aicināja, televīzijai ķeksītim vajadzēja, teica: būs tev lielākas iespējas braukt uz ārzemēm. Man patika braukt uz ārzemēm. Leons Rudzišs nekavējoties uzrakstīja rekomendāciju, priekšnieki teica: jā, tūlīt pat jāņem, godīgs cilvēks. Es saku: neesmu godīgs, neesmu labs, gribētos jau, bet neesmu. Vienalga uzņēma. Bet braukāt uz ārzemēm tik un tā varēja tikai vienu reizi trijos gados.
Un tad tāda Gailuma, kas televīzijā burtus rakstīja, saka man, ka viņai dēls Ingus strādājot “Lauku Avīzē”, gribot lūgt, lai es viņiem kaut ko uzzīmējot. Sāku šad tad piehalturēt, un tad man 1994. gadā Drēziņš piezvana, lai es atnākot. Krustiņš un Serdāns jautā, vai es nebūtu ar mieru zīmēt lielos vākus. Labi, saku. Kad 1996. gadā televīzija mani palaida pensijā, man jau laimīgā kārtā bija robiņš, es vairs ne uz pusslodzi, bet uz pilnu slodzi pierakstījos “Latvijas Avīzē”. Naudiņas sanāca tādas, ka abi ar sievu kopš 1995. gada varējām ar “Impro” katru gadu braukt uz ārzemēm. Es jau krievu laikā biju pabijis Vācijā, Čehijā, Somijā, Ēģiptē, kas toreiz bija kaut kas īpašs, arī Spānijā un Meksikā, bet vislabāk man patika Indijā. Nekādus uzdevumus neviens man tajos braucienos nav devis. Tikai vienu reizi tāds Veļičevskis, kas strādāja televīzijas kadru daļā, iedzēris man prasīja: Oš, jūs taču brauksiet atpakaļ? Nu kur tad es palikšu, man taču ģimene! Esmu sentimentāls.
Un tagad man ir jādara tas, kas dzīvē man vienmēr ir bijis vistīkamākais: jāzīmē ķēmi. Protams, ja dari to diendienā gadu no gada, reizēm nogursti. Bet mājās spriež: Osītim atkal ir paveicies, viņš var ērti atbraukt ar trolejbusu uz darbu, darīt, kas patīk, un viņam par to vēl naudu maksā. Un galvenais – vecumā viņš ir spiests kustēties.
Es tikai nesaprotu, kur palikuši vecie cilvēki. Kad biju jauns, visapkārt bija daudz vecu cilvēku, tagad es tādus nekur vairs neredzu.
Un vēl nesaprotu, kāpēc jaunas meitenes man trolejbusā vietu piedāvā.
