Un tad notika kaut kas negaidīts 0
Bija 1989. gads, man jau sešdesmit divi, viņai sešdesmit trīs. Ir pilnmēness, es nevaru aizmigt, grozos un domāju, kā tad tā, kāpēc esmu atstājis mūsu attiecības novārtā. Viņa pēdējos gados bija kļuvusi īgna, konfliktēja ar meitām. Tiesa, dzert gan es tolaik biju jau atmetis. Un pēkšņi man viss nāk augšā, pilnīgi mīlestības uzliesmojums. Un turējās tā vēl divdesmit gadus – līdz viņa nomira. Īstenībā – līdz pat šai dienai. Kā tas notika, nezinu. Neesmu ezoteriķis, bet varētu domāt, ka kāds no tās saules, varbūt viņas mamma, lai meitai palīdzētu, iegroza viņas vīram, tam vecajam Ošam, prātu, lai viņš no jauna sāk savu sievu mīlēt. Bet tā tas bija. Sākumā viņa nevarēja saprast: vai tevi kāda mātīte no gultas ir izgrūdusi, ka tu tagad nāc mājās? Vēlāk saprata, ka viss ir pa īstam. To jau nevar notēlot.
Kaut gan viņa bija tikpat naiva un labticīga kā es. Pirms tam es viņai atzinos grēkos, teicu, ko esmu darījis. Viņa ļoti pārdzīvoja, nikna bija. Viņas reakcija bija pilnīgi atšķirīga no manējās. Man bija sāpes, viņai dusmas. Vājais un stiprais.
Mums ir divas meitas – Ērika un Elga. Pirmo es gribēju puiku, tāpēc Zina ieminējās, ka meitiņai varētu likt Ēriku vārdā. Ērika arī tagad ir Oša, nav mainījusi uzvārdu. Viņas vīrs ir Juris Petraškevičs, brīnišķīgs mākslinieks un brīnišķīgs cilvēks. Talantīgs, apzinīgs, agrāk krimiķus lasīja, tagad filozofs, nopietns. Otrai meitai vīrs ir tehnisks, Māris Līcītis, Paulas Līcītes mazdēls, labsirdīgs un strādīgs. Vecākai meitai ir trīs bērni, jaunākai divi.
Jānis Petraškevičs raksta moderno akadēmisko mūziku, ir Lielās mūzikas balvas ieguvējs, absolūti pārņemts, godīgs. Anna pūš flautu, viņa tagad dzīvo Zviedrijā ar diviem bērniem un partneri, kas pa pusei francūzis, pa pusei zviedrs, arī mūziķis. Bet mazā Elīna ir izmācījusies somu valodu, vienu grāmatu jau pārtulkojusi.
Ērika aizgāja no darba un tagad ir divstāvu mājas īpašniece un saimniece. Māte mums savulaik pārmeta: jūs abi nemīlat savu profesiju – ne tu glezno, ne viņa strādā par arhitekti. Tā jau gluži nebija, Ērika ir strādājusi arī par arhitekti. Bet nu – liela māja, liela ģimene, turklāt Juris tā gribēja.
Otra meita Elga ir angļu valodas skolotāja. Vīrs ierīko un labo signalizācijas. Viņiem ir divi bērni – Atis, garāks par mani, viņam dzemdību trauma, Alsviķos mācās, repa dzejoļus sit uz datora, un meitiņa Elīna, izstudējusi Kultūras akadēmijā pasākumu vadīšanu, dabūjusi vīru Peksi un no viņa bērnu. Bērns ir maziņš un mīļš, bet tēvam uz galvas ir zaļa grebene. Esmu vecmodīgs, man tā grebene nepatīk. Man tāda mietpilsoniska attieksme.
Es vispār daudz ko tagad nesaprotu – gan sadzīvi, gan to, kā ģērbjas, kā izturas. Un dzelteno presi nesaprotu: nu kā var par visādiem niekiem rakstīt? Mēs jau arī savulaik televīzijā esam runājuši, kas kuram zilu aci uzsitis. Taču viena lieta ir seklas runas kuluāros, cita – žurnālā. Un ko tagad nozīmē būt slavenam, būt zvaigznei?
