Es jau dzīvoju sevī iekšā 0
Es jau dzīvoju sevī iekšā, vienmēr daudz par pagātni domāju, mēģinu saprast. Man viss ir salikts pa gadiem. Kādreiz brīnos, ka par mani jaunāki cilvēki neatceras, kurā gadā kas noticis. Kā var neatcerēties?! Sieva man arī reizēm jautāja: nu ko tu vari visu laiku domāt, urķēties?
Un sagadījās, ka tad, kad uzradās tā jaunības mīlestība, viņai bija jābrauc divu mēnešu kursos uz Maskavu. Un pēkšņi es sajūtu, ka man kaut kas zūd. Un saprotu vērtību. Nu esmu saflammējies, puķītes nesu mājās, vēstules rakstu, aploksnē ielieku kartīti ar rozīti…
Viņa glabāja manas vēstules. Es viņas arī. Viņa man rakstīja: “Tas ir ļoti jauki, varu būt priecīga, ka vīrs mani mīl… Ja vien nebūtu šis “kāpēc”… Tu jau pats man esi stāstījis, ka visam ir savs izskaidrojums, pamats…”
Tagad es domāju: kāpēc es viņai nepateicu, ka tas nav nekas neparasts? Viņa pati, kad nomira mamma, ar ko viņai nebija īpaši mīļas attiecības, tomēr stipri bēdājās. Zaudējuma mirklī tu jūti zaudētā nozīmīgumu. Tas ir dabiski un nav nekas liekulīgs.
