Neklājas vienmēr gludi 0
Nu, neklājās jau vienmēr tā gludi, visādi gadījās, bet tā dežūrliesmiņa nekad nenodzisa. Es jau mērkaķis esmu bijis liels, gatavā grēka pagale. Tomēr mīlestība man bija viena un uz mūžu, un tad tas cilvēks tiek pacelts tik augstā hierarhijas pakāpē, ka citiem to nesasniegt. Bet grēkojis esmu daudz. Pat nezinu, ko esmu gribējis sev pierādīt. Laikam kaut kāda mazvērtības sajūta man ir bijusi, kaut ko šādi apliecināt sev esmu gribējis. Brīnos, ka viņa par visām tām ilggadējām paralēlēm pat nenojauta. Darbs televīzijā to atļāva. Nenormēts darba laiks, tad rītā aizņemts, tad vakarā. Un, ja to grēkošanu var pa dienu sakombinēt, var jau arī nepamanīt. Jo acis jau nemirdzēja. Ja es būtu samīlējies, to varētu manīt. Cilvēks, kad iemīlas, kļūst sapņains, iegrimis sevī. Un acis viņam mirdz. Manai sievai bija tāds periods. Jau atkal kā romānā. Man tā ir bijis: sākumā izlasu grāmatā vai redzu teātrī, pasaku, ka tas viss ir uzkonstruēts, dzīvē tā nemēdz notikt, bet tad piedzīvoju to pats uz savas ādas. Izrādās – viss ir iespējams.
Viņai kara laikā brālēns leģionā bija virsnieks, ievainots; viņa, apmeklējot to lazaretē, satika tur kādu jaunu leitnantu. Sākās romāns, liela mīlestība. Viņai tolaik vēl nebija astoņpadsmit gadu. Leitnants atnāca pie vecākiem iepazīties. Viņš nāca no inteliģentas, labi situētas ģimenes, tēvs pirms kara bija diplomātiskā dienestā. Bildināja meiteni, vienojās, ka viņa pabeigs vidusskolu un tad abi apprecēsies. Kara beigās viņš posās uz Vāciju, gribēja, lai viņa arī brauc. Bet viņa īsti nav gribējusi un tad tieši uz kapitulāciju saslimusi ar difteriju. Es nezinu, kā īsti viss bija, var jau būt, ka viņa kaut ko piemeloja un nepateica visu. Bet viņš viens neaizbrauca, tika saņemts gūstā un notiesāts uz desmit gadiem. Bijām jau gadu brūtējušies, kad viņa man to izstāstīja. Jautāju: vai tev nav viņš jāgaida? Nē, nē, nē! Viss esot cauri.
Bet vēlāk izrādījās, ka 1957. gadā viņš ir atbraucis un manu sievu uzmeklējis, mums tolaik jau meita bija piedzimusi. Kad vēlāk jautāju, kāpēc neko man nav teikusi, viņa iebilda: bet tu taču pats viņu ielaidi pa durvīm, biji paģirains vai iedzēris.
Un tad 1970. gadā viņa to cilvēku satika slimnīcā, izrādījās, ka viņam ir diagnosticēta Edisona slimība, ārsti devuši labi ja divus gadus. To visu es vēlāk dabūju zināt. Un pēkšņi viņai jaunības mīlestība uzbangojusi. Skaisti. Tikai es, muļķis, to nepamanīju. Dabūju zināt ne uzreiz un pa aplinku ceļiem. Es pat psihologiem vēlāk esmu prasījis, kā tas iespējams, zināmas lietas mums pat aktivizējās.
Pēc kāda laika viņa no pārdzīvojumiem novājēja, brīžiem bija kā citā pasaulē. Bet viņš desmit gadus nodzīvoja. Es sāku laist. Man ir tāda reakcija uz lieliem kreņķiem – sāku grēkot. Tāpat bija, kad apprecējos 1953. gadā, jo bija tas konkurents uzradies. Pēc tam pavasarī biju kā no aploka izsprucis. Riebīgs raksturs. Bet to jau tikai pēc tam tā skaidri ieraugi. Tāpat arī to, cik cilvēks tev bijis dārgs, ieraugi vēlāk.
