Mūža sieviete. Liktenīgā 0
Viņas vārds bija Zina Ozoliņa. Pēc kara mēs nonācām vienā ģimnāzijā, viņa mācījās klasi augstāk, bija gadu vecāka par mani. Es biju lempis, bet uz meitenēm skatījos. Viņa bija sprigana, sportiska, iedegusi, tikko atbraukusi no Gaiziņa. Kara laikā bija strādājusi lazaretē Kurzemē. Un nu šitā smukā meitene ir tepat līdzās. Viņa bija maza auguma. Man metrs un astoņdesmit seši, viņai metrs sešdesmit. Man šķita, ka esam komisks pāris. Četrus mēnešus galvā man risinājās inkubācijas periods, bet ap Ziemsvētkiem vienu vakaru – brīvlaiks jau bija sācies – sajutu, ka velk mani pie viņas. To sajūtu es jau pazinu. Man vienpadsmit gadu vecumā Balvos bija liela ieķeršanās, tādēļ pat negribēju braukt prom, kad tēvu uz Rīgu pārcēla. Interesanti, pēc kara es viņu atkal ieraudzīju un – nu nekādu emociju, tukša vieta. Pēc tam vidusskolā vēl bija kāda meitene, kurā es slepus biju samīlējies. Kad vēlāk satiku, atkal skatos un nevaru saprast, ko es tur savulaik biju ieraudzījis – nu, tukša vieta. Bet ar Zinu – līdz pat šai dienai. Kopš 1946. gada. Nu jau pieci gadi, kopš mirusi. Bet aizmirst nevaru.
Vispār es biju bikls. Bet vasarā, kad mums jau viss bija noskaidrojies, nodomāju: tā taču dzīvē baigi reti gadās, vai ne? Samīlas daudzi, taču tā, lai abpusēji, – cik tādu ir? Un, pat ja ir, tad uz cik ilgu laiku?
Un tad bija kā tai Ļeņina brošūriņā “Panākumu reibonis”. Nu, vecīt, re kā! Tu jūties kā neglītais pīlēns, bet tāda meitene tevi pieņem! Zina man šķita augstāka un pārāka par mani. Viņa bija skaista, saulaina, prata uzvesties. Mana mamma bija skarba, viņa nebija uz samīlēšanos. Bet te meitene skatās uz mani tik saulainām acīm. Viņa neēda no rokas, nē, varēja būt arī asa un noteikta, bet mīļa gan.
Tā mēs laulībā piecdesmit sešus ar pusi gadus nodzīvojām, viņa nomira maija beigās, oktobrī būtu piecdesmit septiņi palikuši. Bet vispār kopā mēs sabijām sešdesmit trīs gadus. Nebeidzu brīnīties. Zinu, ka tā reizēm notiek, bet kāpēc man? Par sevi nekad neesmu bijis augstās domās. Tā taču ir milzīga Dieva dāvana. Bet man jau nav nekāda nopelna. Par ko?
