Sākumā televīzijā man dikti patika. Tas jau atkal bija kā romānā. Viss, kas tur notika, bija absolūta pašdarbība, nekā jau tolaik nebija, nekādu materiālu. Bet darbs jauns un arī paši jauni. Un tad nodibināja “Dadzīti”. Es jau televīzijā biju sācis zīmēt. Atnācu 5. martā, pirmais darbs, ko man uzticēja, bija uzzīmēt Sieviešu dienas sienas avīzi. Puiši teica: labi, ka Ēriks ir atbraucis, viņš prot bildītes zīmēt. Pēc tam man visu laiku bija jāzīmē ķēmi bērnu raidījumiem. Un “Dadzim” jau arī ķēmus vajadzēja. No akadēmijas laikiem pazinu Mežavilku, viņš saka, lai atnesot kaut ko. Izgudroju, uzzīmēju, aiznesu, un to nodrukāja. Īstenībā tas bija liels pārdzīvojums. Mēs ar sievu aizejam uz operu, staigājam pa partera gaiteni, pēkšņi kāda daktere, sievas paziņa, jautā: vai tas jūsu zīmējums “Dadzī”? Es vēl nebiju to žurnālu redzējis, pat nezināju, ka ir jau nodrukāts. Tas bija liels notikums. Ne tā kā tagad. Tagad tā ir ikdiena. 0
Un tad viņi sāka man dot uzdevumus. Bija atklājuši, ko es māku zīmēt, deva tematus, un es tik zīmēju, daudz neprātojot. Galvenais, ka dod. Un, kad dod vāku, ir pavisam labi. Pirmais vāks bija pozitīvs, bet tad man sāka dot pakaļvākus, kur ārpolitika. Par vāku maksāja piecdesmit rubļus, par bildīti mazāk. Domāju: forši, ka iedod vāku. Es toreiz to visu neņēmu nopietni. Tagad, kad pārskatu vecos darbus, pašam dīvaini.
Vai es biju morāli pagrimis? Gadā man bija kādi divpadsmit trīspadsmit pakaļējie vāki. Sliktie amerikāņi – tēvocis Sems un Džons Buls. Redaktors bija uz simboliem kritis. Viņam gan vēlāk kāds pateica, ka jābeidz ar tiem simboliem, jo viņš vēl vācu Miķeli un franču Mariannu gribēja ieviest. Mans tas Sems šķita tāds anglosakšu onkulis, garš un kalsens.
Visu mūžu manī naivitāte ir iekšā. It kā ironizē, bet daudz ko nenovērtē. Es ilgu laiku nenovērtēju to, kā domā citi. Man šķita, ka pēc kara mums visiem apmēram vienādas domas. Man tas šķita loģiski. Nekad nebiju domājis, ka sievietei ir cita psiholoģija, atšķirīga no veču psiholoģijas. Nevarēju saprast, kāpēc mums ar manu cālīti pēkšņi uz līdzenas vietas ir konflikts. Ne no tā, ne no šā sapūtusies ir mana skaistule. Es kaut ko esot nepareizi pateicis. Vai padomājis. Vēlāk vecākā meita man teica: tu taču nelasīji daiļliteratūru, trīsdesmit gadus urķējies tikai pa dokumentālo, tāpēc tev nav sajēgas par sieviešu niķiem.
Bet man šķita, ka mana sieva ir tāda mimoza, milzīgi emocionāla, nekad nezini, kā iztulkos teikto. Nevarēju ar viņu tā brīvi laist kā ar večiem. Tiesa, riktīgie mākslinieki arī ir ļoti jutīgi, viegli apvainojas. Taču tas man pielēca stipri vēlāk. Es negribēju sievieti uzskatīt par citādu, jo tas, kā man šķita, sievieti pazeminātu. To, ka sieviete ir nevis zemāka vai augstāka, bet citāda, es toreiz nesapratu.
