Liesmiņa, kas nekad nenodzisa. Sarunas ar Ēriku Ošu turpinājums 0
Es biju citādi audzināts
Tagad saka, ka dzīvi ik pa laikam vajagot pārstartēt. Es biju citādi audzināts. Manā laikā cilvēki neko nemeta laukā. Tā viņš man teica. Turpinām pagājušajā numurā iesākto sarunu ar karikatūristu ĒRIKU OŠU.
Televīzija un “Dadzis”
1954. gadā nodibināja televīziju. Mans akadēmijas draugs un pudeles brālis (bija mums tāds grēks) Zigurds Filics bija tur ticis par galveno mākslinieku. Satiekamies 1955. gada beigās Rīgā stacijas bufetē: Zigurds, Jurģis Skulme un es. Zigurds stāsta, ka televīzijā strādājot arī Zigurds Zuze un Gunārs Cilītis, zelta cilvēks, bet Gunārs ejot prom, tāpēc tagad viena mākslinieka vieta atbrīvojoties. Jurģis saka: ņem Ēriku!
Nākamā dienā es atnāku uz Āgenskalnu, kur tolaik bija televīzija. Aizpildu anketu un braucu atpakaļ uz Liepāju.
Sieva man mīļš radījums, bet ar raksturu. Viņai Liepājā patika. Viņa bija daktere pēc aicinājuma. Taču, uzzinājusi, ka televīzijā es būšu mākslinieks, šoreiz saka: jā, varbūt.
Pēc mēneša izsauc mani uz televīziju, saka, jāsāk strādāt. No skolas mani palaida, es pārcēlos uz Rīgu un divreiz mēnesī braukāju uz Liepāju. Kad sieva Liepājā bija trīs gadus nostrādājusi, arī atgriezās Rīgā, iestājās aspirantūrā, uztaisīja kandidāta disertāciju ginekoloģijā. Pēc tam vairākkārt man pārmeta: tu mani atvilki uz Rīgu. Kaut gan te viņai bija māja un darbs, viņa labi pelnīja, 340 rubļus uz papīra – tiem laikiem tā bija laba nauda.
