Diāna Jance: „Liepājnieku esības vieglums”. Saruna ar Liepājas teātra aktrisi SIGNI DANCĪTI 5
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šīs nedēļas nogalē Liepājas teātrī sagaidāma režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētā pirmizrāde franču autoru Matjē Delaporta un Aleksandra de Lapateljēra komēdijai “Vārdiņš”, kurā Elizabetes lomā iejutusies aktrise SIGNE DANCĪTE.
Luga tapusi 2010. gadā un jau tā gaitā Parīzes teātrī “Eduards-VII” esot izrādīta 243 reizes. 2012. gadā abi autori, kļūdami gan par scenārija autoriem, gan režisoriem, lugu pārveidoja kinematogrāfam un filma saņēma Francijas Nacionālo kino balvu “Cēzars” vairākās kategorijās. Arī pašlaik Francijā “Vārdiņš” joprojām baudāms teātru repertuāros, un tā tiek uzskatīta par vienu no mūsdienu publikas iemīļotākajām izrādēm.
Aktrise Signe Dancīte sarunā ar “Kultūrzīmēm” uzsver, ka ar humora palīdzību iespējams risināt ļoti daudz dzīves grūtību, un īpaši šo māku latvieši varētu mācīties no frančiem, jo viņi sarežģījumus ar savu hedonisko dzīves elpu tver daudz vieglāk. Uz skatuves aktieri ar francisku vieglumu izspēlēšot pārpratumu pēc pārpratuma. Šo māku, liekas, apguvusi arī pati Signe, turklāt – lai gan mūsu sarunas laikā Liepājā bija pavisam pelēka, apmākusies un auksta diena, aktrises teiktais skanēja tik pavasarīgi viegli, dzīvi apliecinoši.
– Teātra kritiķi Francijā par lugas “Vārdiņš” panākumiem rakstījuši, ka lugas laiks smieklos paskrienot kā vējš un dialogi risinoties gluži vai ar izcilu spēlētāju vadītas tenisa bumbiņas precizitāti. Vai arī latviešu versija būs tikpat dzīvi apliecinoša, slavenais franču “joie de vivre”?
S. Dancīte: – Man pašai šajā darbā ir ļoti liels prieks atrasties kopā ar saviem kursabiedriem, absolūti visi esam no mūsu kādreizējā Klaipēdas kursa, izrādē spēlē arī Everita Pjata-Gertnere, Rolands Beķeris, Mārtiņš Kalita un Kaspars Kārkliņš. Tā ir tiešām forša kopības sajūta, līdzīgi kā izrādē, arī mēs kopā jau esam daudzus gadus un labi pazīstam viens otru. Lugā ir stāsts par bērnības draugiem, viens pāris ir apprecējies, otri ir radinieki, māsa un brālis, un vēl viens draugs ir uzticības persona. Lugas personāžu saites ir diezgan ciešas un ļoti svarīgas visiem iesaistītajiem. Protams, katrā situācijā zināmā mērā prevalē arī egoisms, un, to risinot, kaut kas tiek noklusēts un pieciests.
– Tas izklausās gluži kā ņemts “iz dzīves”.
– Jā, tieši tā gribēju teikt. Uzskatu, ka ar humora palīdzību ļoti daudz varam risināt dzīvē, tieši to varētu mācīties no frančiem – ar savu hedonisko attieksmi viņi dzīvi tver daudz vieglāk. Situācijas ir pietiekami jestras un asas, bet risinājums tiek meklēts caur ironiju un humoru, tajā brīdī neieslīgstot ārprātīgā depresijā. Tā ir ļoti laba īpašība, kas iet komplektā ar viņu dabisko pieklājību un ir arī daļa no etiķetes – nepadarīt situācijas un attiecības smagnējas, tas gluži vienkārši netiek uzskatīts par pieklājīgu.
Vēl viena nozīmīga viņu kultūras iezīme ir neapgrūtināt otru ar savām problēmām. Vienlaikus francūži… ir tendēti uz iedziļināšanos sarunas partnerī, klausīšanos un patiesu interesi. Arī runājot par ēdieniem, dzērieniem – vispār tādu patiesu dzīves baudīšanu. Viņi to tver pilnasinīgi, un līdz ar to viss izvēršas dzirkstošā, jautrā pasākumā gan mums uz skatuves, gan, ceru, arī skatītājiem.
– Klausoties nevar nepiebilst, ka tā, liekas, būs “smeķīga” izrāde! Īpaši mūsu laikos būs brīnišķīgi baudīt skatuves vieglumu, smagu domu jau netrūkst…
– Jā, esmu pārliecināta, ka tiešām cilvēkiem jāsniedz mazs atelpas brīdis sarežģītajā dzīvē, tam, kas notiek viņu mājās un pasaulē. Pasmieties par pazīstamām situācijām, attiecībām nav ne triviāli, ne infantili. Turklāt pateikties ir svarīgi par jebko, patiesībā – par vienkāršām lietām, kuras var šķist pavisam pašsaprotamas. Otram cilvēkam jau nevajag ne diplomu pie sienas, ne zeltu, ne briljantus, bet vajag, lai kāds novērtē to, ka viss tiek darīts pēc labākās sirdsapziņas, ar lielu mīlestību un rūpēm par ģimeni, par bērniem, par vīru…
Reizēm tā nenovērtējuma sajūta vienkārši veļas kā sniegabumba. Bieži cilvēkam dabiskāk liekas nevis sākt pašam ar sevi, bet paskatīties uz citu. Un šī mūsu lugas piedāvātā iespēja paskatīties uz sevi no malas nemaz nav slikta! Vienā no mēģinājumiem smējos – gandrīz katrs lugas tēls ar savu problēmu varētu nokļūt kāda speciālista kabinetā.
– Un kāda ir jūsu loma kā Elizabetei?
– Esmu namamāte, kura, kamēr guļ viņas divi bērniņi, sapulcina savus viesus. Un tieši saistībā ar šo manis spēlēto personāžu ietilpināms daudz no iepriekš teiktā. Elizabete pilnīgi noteikti ir ziedošanās tips, kurš darīs visu iespējamo, lai tikai apkārtējie būtu komforta zonā. Turklāt viņai pašai tas arī patīk, šķiet absolūta norma, tikai rodas situācija pēc situācijas, līdz tiek sasniegta robeža, līdz kurai vēl varēja paklusēt. Un tad nāk brīdis, kad arī viņai ir savs pēdējais piliens, mērs, līdz kuram var pieļaut tolerēt citu cilvēku egoistisko rīcību.
– Izrādē skanēšot arī mūzika, un dzirdēju, ka dziesmas jūs dziedāsit franču valodā?
– Jā, skanēs skaistas dziesmas, kuras mums bija uzdevums piemeklēt sev pašiem, un tik tiešām franču valodā, par to īpašs paldies franču valodas pasniedzējai Ingai Bliskai. Tas bija aizraujošs izaicinājums. Paldies arī Ievai Dreimanei, kas pieskata mūsu vokālu, un muzikālajam vadītājam Normundam Kalniņam par lieliskām aranžijām. Acīmredzot mācīšanās process ir bijis tik intensīvs, ka šo dziesmu mājās jau dzied mana sešgadīgā meita un šķiet, ka pusotrgadnieks tūlīt dziedās līdzi.
– Šī nav jūsu pirmā sadarbība ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru?
– Kopā esam strādājuši jau tik daudzus gadus, ka, šķiet, radusies tā labā jušana, ka daudz kas vairs pat nav jāverbalizē, jau zinu režisora patikšanu un nepatikšanu, lietas un gaumi, strādāt ir viegli. Arī kopā ar kursabiedriem ir viegli, pazīstami. Šajā lugā viss process ripo tā, kā tam jānotiek.
– Vai jūs jebkad spētu sevi iedomāties kādā citā darbavietā, nevis Liepājas teātrī?
– Liekas, ka esmu no tiem, kuri, ja vien gribētu, spētu darīt teju jebko, bet, strādājot Liepājā, savā teātrī, nedomāju par citām mājām. Tomēr – esmu strādājusi arī projektos kopā ar citu teātru kolēģiem, tas bijis brīnišķīgi. Ja šāda sadarbība būtu iespējama biežāk, tas būtu tikai skaisti.
Starp citu, Lietuvā šāda rotācijas prakse ir ļoti izplatīta. Bet es pat nedomāju mainīt vietu pavisam. Kaut gan – man patīk arī pārmaiņas, esmu no tiem, kuri lietas uzņem un uztver elastīgi, man nav problēmu nezin cik reizes gadā mainīt matu griezumu, viss plūst un mainās, pārmaiņas iekrāso dzīvi. Reizēm domāju, ka tajā esības vieglības ziņā es varētu tuvoties dienvidniekiem – itāļiem un frančiem. Šo vieglumu izbaudu arī viņu kino, īpaši komēdijās, kas man ļoti patīk, tiešām izbaudu nopietnā un komiskā simbiozi.
Francijā jau vidusskolā skolēni nopietni studē filozofiju, un tas ir lieliski, jo laikus formē cilvēka dzīves uztveri – dzīve pēc būtības var nebūt viegla, tāpēc jāmācās to baudīt. Šī attieksme ļoti jūtama arī mūsu iestudējumā, ar lugas materiālu ir interesanti strādāt, tas it kā nav smagi, bet tas nav arī tik vienkārši, ir ļoti aizraujoši āķīgi.
– Man vienmēr šķitis, ka arī pašā Liepājā var sajust šo dienvidnieku vieglumu..
– Jau kopš bērnības un agras jaunības sajūtu liepājnieku nenotveramo brīvību, liekas, pat vējš mūsu matos ir tāds kā drosmīgāks un pat bezrūpīgāks nekā citviet. Te notiek tik skaisti pasākumi, te ir tik daudz radošu cilvēku, cik gan rakstnieku, dzejnieku, mūziķu nāk no Liepājas! Tik pārsteidzoši daudz talantīgu cilvēku! Nemaz nerunājot par lepnumu, ko izjūtu, domājot, ka tieši mūsu pilsētā ir Baltijā senākais orķestris, tas ir kaut kas fantastisks! Jā, tas radošais, brīvais gars te ir klātesošs.
Francūži ir izslavēti par hedonistiem un dzīves baudītājiem, un man liekas, ka liepājnieki tiem varētu sekot. Droši vien šis esības vieglums īpaši atklāsies 2027. gadā, kad Liepāja kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu – mūsu komandā ir īpaši jaudīgas personības, un zinu, ka viņi strādā ļoti godprātīgi un atdevīgi. Ticu, ka pavisam īpaša loma būs arī mūsu teātrim. Mēs iedvesmojamies cits no cita – pagājušajā gadā kultūras galvaspilsēta bija visnotaļ netālā Kauņa, un ceru, ka mācēsim iedvesmoties no Kauņas labā piemēra.
– Ar kādu sajūtu gaidāt šo pavasari?
– Ar gaidām. Reizē – ar izrādes iznākšanu, ar mana lielākā bērniņa pierakstīšanu skolā, skatoties pirmo pavasara sauli un vērojot, kā aug mans pusotrgadnieciņš… Un ļoti, ļoti gaidu labas ziņas arī pasaules notikumu kontekstā. Ar cerību, bez cerības jau nevar dzīvot. Un ticību labajam.
