Liepājnieki atklāj savu iemīļotāko copes vietu 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja jūs kādam liepājniekam jautāsiet, kur ir viņa iemīļotākā makšķerēšanas vieta un viņš jums atbildēs, ka tā ir Ziemeļnieks, tad ziniet, ka runa ir par ziemeļu molu, kuru par savu iecienīto copes vietu pavasara un vasaras sezonā dēvē ļoti daudzi makšķernieki.
Ziemeļu mols būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa, tā garums 1800 metri. Jau netālu no krasta starp spraugām dižajos betona viļņlaužos ar ziemas makšķerīti var gūt labus apaļā jūras grunduļa lomus.
Nedaudz tālāk, kur viļņlauži beidzas, šīs pašas zivtiņas var vilināt ar makšķeri, trāpās arī pa kādai mencai un butei.
Vēl tālāk var tvarstīt piekrastē uz nārstu sanākušās vēja zivis, bet mola galā pāris stundās var pieķert pilnu plastmasas spainīti ar lielajām lapu reņģēm.
Apaļo jūrasgrunduli var ķert ar ziemas makšķerīti, fīderi, gruntsmakšķeri vai pludiņmakšķeri.
Ja šī zivs ēsmas ņemšanas brīdī netiek laikus piecirsta, tā ēsmu parasti ierij ļoti dziļi un nokabināt to no āķa ir samērā pagrūti.
Ieteikums lietot āķus ar garām kājiņām vai nelielus džigāķus, tad zivju nokabināšana problēmas nesagādās. Par ēsmu izmanto visu iespējamo jūras produkciju, kura kaut cik turas uz āķa.
Butēm par ēsmu izmanto garneles vai svaigas zivs gabaliņus, reizēm butes labprāt mielojas ar tīģergarneles gabaliņiem. Āķu sistēmas, kas aprīkotas ar krāsainām luminiscējošām bumbiņām, tumsā dos labākus rezultātus.
Makšķerējot butes no krasta, ieteicams lietot garus, vidēji jaudīgus kātus un lielas spoles, lai ēsmu varētu nogādāt pēc iespējas tālāk jūrā.
Vēja zivis parasti ķer ar makšķeri vai spiningu, pēdējo gan vairāk izmanto aktīvās makšķerēšanas piekritēji.
Lai vējenes ķertu ar makšķeri, nepieciešams 4–5 metrus garš, paciets kāts, kurš aprīkots ar bezinerces spoli, paliels 15–20 gramus smags svins, atbilstošas celtspējas pluds, uz spoles uztīta 0,24–0,30 mm resna monofilā aukla, tās galā vēlama atbilstoša fluorkarbona pavadiņa (parastu auklu vējene ar saviem asajiem sīkajiem knābī esošajiem zobiņiem ātri vien pārrīvē), kuras galā ass apmēram piecus centimetrus garš zandartāķis.
Par ēsmu izmanto vēja zivju kārumus – sīkzivtiņas, garneļu vai tīģergarneļu gabaliņus, brīdī, kad pludiņš signalizē par copi, īsi, asi jāpiecērt, lai āķis ietriektos kaulainajā, cietajā zivs mutē.
Reņģu ķeršanai ņem pagaru teleskopisko makšķeri (garu vieglāk pārcelt pār mola akmeņiem, izvadot zivtiņas), bezinerces spoli, kas aprīkota ar 0,22–0,25 mm auklu, pamatauklas galā piesien karabīnīti ar griezulīti. Karabīnē kabina sistēmas cilpu.
Sistēmas uzsiešanai izmanto paresnu 0,35–0,40 mm (mazāk pinas) auklu. Auklas vienā galā sien cilpu karabīnītei, otrā sien 18–22 gramus smagu olīvīti ar griezulīti.
Auklas daļā starp grimuli un cilpu iesien cilpiņas āķiem. Āķiem jābūt baltiem ar pagaru kājiņu nr. 4–6.
Āķus piesien sistēmas resnuma īsās pavadiņās un stiprina pie sistēmas cilpiņām ar metodi “cilpa cilpā”. Veikalos pieejamas reņģu ķeršanas sistēmas, to āķi parasti izpušķoti ar spīdīgiem diedziņiem, kuri vēl vairāk pievilina reņģes, jo to ķeršana notiek ar plikiem āķiem.
Sistēmu ielidina jūrā un gremdē, pirmā cope parasti notiek, tai grimstot. Nesteidzīgi ietinot spoli, sagaida, kamēr reņģes sasēžas arī uz pārējiem āķiem.
Dažādu sistēmu ražotāji parasti gan grēko ar āķu skaitu, atcerieties, ka Latvijā makšķerēšanas noteikumi jūras ūdeņos ļauj izmantot trīs rīkus un katram rīkam drīkst būt ne vairāk par trim āķiem.
No 1. jūnija līdz 31. jūlijam aizliegts lomā paturēt akmeņplekstes (ātes).
