Liepājas ezera monstrs: 11,7 kilogramus smaga līdaka 9
Liepājas ezers jeb, kā to mīļi dēvē makšķernieki, – Liepājnieks savu 3715 hektāru lielo ūdens spoguli žilbina netālu no Liepājas Otaņķu pagastā. Šo copei tik ļoti piemēroto lagūnas tipa ezeru, kura vidējais dziļums divi, bet maksimālais trīs metri, iecienījuši līdaku un asaru makšķernieki. Un ne jau par velti. Gan ziemā, gan vasarā prasmīgākie un, protams, arī veiksmīgākie copmaņi tikuši pie asariem kā cimdiem, kuri bezmaz vai jāmet atpakaļ, jo nav tādas pannas, kurā tos ietilpināt, un līdakām kā šķilām, no kurām savukārt iznāk ļoti ņammīgas kotletes.
Jau trīsdesmit gadus šo ezeru par savu sauc arī liepājnieks Sandis Zūzāns, kurš strādā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un darba dienu radīto spriedzi kliedē copes izbraukumos. Sandim, kā jau lielākajai daļai copmaņu, makšķerēšanas iemaņas ierādījis tēvs, kurš bijis zvērināts spiningotājs, bet nav smādējis arī gardo ēdmaņu iegūšanu ar makšķeri. Tēvs savulaik Bārtā ticis pie ļoti ievērojamas vēdzeles 4,3 kilogramu vērtē, bet nu jau sešus gadus no mākoņa maliņas vēro dēla aizrautīgo copi ezerā un priecājas par viņa panākumiem. Un kā lai nepriecājas, ja dēlam tādi izcili lomi. Šogad līdaku sezonas atklāšanas dienā Sandis notvarstījis astoņnieci, pēc pāris nedēļām tai pievienojusies sešarpus kilogramu smaga zaļsvārce, bet Sanda lielā diena pienāca divdesmit astotajā maijā, kad viņš savā stiklašķiedras laivā devās uz sev tik tīkamo ezera dienvidu galu. Lūk, ko pastāstīja laimīgais makšķernieks:
“Makšķerēju ar “Shimano Beastmaster” trīsmetrīgu kātu, tās pašas firmas “Exsence 2500” spoli un pīto auklu, kuras galā piekabināju dzeltenu “Relax” firmas desmit centimetrus garu gumijzivtiņu. Biju nolēmis apmakšķerēt lēpēm aizaugušās vietas un izvēlēto ēsmu aprīkoju ar dzēlīgu divžuburu āķi ar pretzāļu aizsargiem, kuram piekabināju divgramīgu sviniņu, makšķernieku aprindās dēvētu par čeburašku. Dziļums šai vietā bija nepilns metrs, ūdens dzidrs kā asara, un lielās līdakas iznācienu uz kara takas un mežonīgo grābienu redzēju visā tā krāšņumā. Izdevās veiksmīgs piecirtiens, un plēsoņa sāka trakot. Tā gāja prom no laivas, metās uz vienu, uz otru pusi, aukla grieza lēpenes, spole sīca, un pēc padsmit minūtēm jau nedaudz piegurusī līdaka norakās aiz lēpeņu saknēm. Atbrīvojot no zālēm auklu, lēnām tuvojos vietai, kurā milzene bija paslēpusies. Kad jau biju tai gandrīz klāt, tā atkal rāvās prom, bet nu jau krietni vien rāmāk, un vēl pēc desmit minūtēm man izdevās savu lomu veiksmīgi iedabūt uztveramajā tīkliņā. Līdakas ņēmiena brīdī jau sapratu, ka man darīšana ar vismaz desmit kilogramus smagu zaļsvārci, bet svari laivā rādīja 11,7 kilogramus. Man ļoti patīk spiningot ar peldošiem vobleriem vai nelieliem poperīšiem, skats, kad līdaka metas virsū šādam lēni vilktam māneklim, saceļot paprāvu vilni un šķiežot šļakatas pa gaisu, ir vienkārši fantastisks.”
Sandis nesmādē arī pludiņmakšķerēšanu un ziemas copi, bet, kad sagribas pasīvākas atpūtas, izvēlas gruntsmakšķeres un dodas uz upi tvarstīt vimbas vai uz jūru pēc butēm. Bārtā ar gruntsmakšķeri ticis pie neliela lasēna un skaistas meženes, ziemā netālu no tā dēvētā stadiona Liepājas ezerā ar balansieri guvis labus asaru lomus, kur katrs strīpainis bijis teju vai kilogramu svarā. Vaicāts par zivju resursu stāvokli viņa apmeklētajos ūdeņos, Sandis brītiņu padomā, pasmaida un teic, ka, pēc viņa domām, nekas jau mainījies neesot, lomi kļuvuši pat prāvāki, iespējams, ka esot uzlabojusies arī viņa meistarība. Zivīgās vietas arī vieglāk apsekot, jo Sandis pirms divdesmit gadiem iegādāto koka airu laivu nomainījis pret modernu stiklašķiedras izstrādājumu, kuru uz priekšu dzen sešu kumeļu jaudas motors, un tur, kur agrāk tika tērēta gandrīz vai stunda, tagad var nokļūt nieka piecās minūtēs.
