Zandas seja uz katras ielas Diseldorfā! Kā liepājniece startē Bundestāga vēlēšanās 104
Ieva Alberte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zandas Martenas seja manāma, šķiet, uz katras ielas Diseldorfā, jo mēnesi pirms Bundestāga vēlēšanām uzstādīti reklāmas plakāti un stendi. Liepājniece Zanda Martena (36) ir Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas SPD (Sozialdemokratische Partei Deutschlands) kandidāte.
Vācijā viņa dzīvo 11 gadus, patlaban strādā “IG Metall” arodbiedrībā par juristi. Bakalauru un maģistru tiesību zinātnēs ieguvusi Latvijas Universitātē, otru maģistru – Bohumā, Ziemeļreinā. Šovasar pabeigtas arī doktorantūras studijas Brēmenē un iegūts doktores diploms. Iestājusies SPD 2018. gadā, bet 2020. gadā no tās kandidējusi uz Diseldorfas domi. Uz sarunu tiekamies viņas darbavietā Krēfeldē. Zandas latviešu valoda ir laba, vien vārdos ar burtiem “l” un “e” var saklausīt vācisko akcentu. Aktīva, draudzīga un atvērta.
Kāpēc partija izvēlēja jūs par kandidāti?
Zanda Martena: Partijā esmu aktīva, pamanāma. Kad tika plānots, kas varētu būt kandidāti uz Bundestāgu no Diseldorfas, partijas vadība jautāja, vai es būtu ar mieru – labi atbilstu SPD idejai, jo strādāju arodbiedrībā. Man vajadzēja padomāt, jo nevēlējos, lai ciestu pašreizējais darbs. Piekritu, jo tādas iespējas nerodas ik dienu. Mēģināšu, būs jauna pieredze!
Cik reāli jums ir iekļūt Bundestāgā?
Pagājušā gada beigās, kad nāca piedāvājums, tas šķita utopiski. Neiespējamā misija! SPD nav tik spēcīga kā kristīgie demokrāti CDU. Šobrīd jau SPD izskatās labāk, pateicoties Olafam Šolcam, kandidātam uz kanclera amatu – pašreizējam finanšu ministram.
Nesen runāju ar vācieti, pārliecinātu CDU atbalstītāju. Šī ir pirmā reize, kad viņš balsos par SPD. CDU kanclera kandidāta Armīna Lašeta politika Ziemeļreinā viņam vairs nav simpātiska. Turklāt viņu, tāpat kā daudzus, skumdināja fakts, ka kanclera amatam neizvēlēja citu CDU politiķi – Bavārijas vadoni Markusu Soderu.
Saprotami. Kandidāta izvēli es vēroju medijos, kur tā izskatījās pēc mačo cīņas, kurā neviens negrib piekāpties. Cīņā starp abiem alfa vīriem nebija vietas saturiskiem jautājumiem par to, kādu politiku viņi pārstāvēs, bet klajš – es gribu tikt pie varas! Un izmantos visus trikus un iespējas, lai saņemtu atbalstu. Par tautu tur nebija ne runas, pāri visam – kā tikai iegūt varu, saglabāt amatu.
Kurš no viņiem bija labāks?
Man nepatīk neviens. Arī CDU kā partijai nav konkrētas programmas šīm vēlēšanām.
Viņi gan jau tā nedomā un atbildētu: cik ļoti cilvēks Vācijā var sevi identificēt ar fabrikas strādnieku, kas ir SPD vēlētājs?
Tā ir klišeja, jo SPD pirmsākumi bija fabrikas strādnieki un ogļrači, un bieži politiskie konkurenti saka – nav jau vairs ogļraču un fabriku. Es saku, ka mūsu politika nav tendēta šaurai fabrikas strādnieku grupai. Darba tiesības attiecas uz visiem. Vācijā nebūt cilvēki nedzīvo mannas un ķīseļa upes krastos: ir jomas, kur algas ir nelielas. Ir darba devēji, kuri gadiem ilgi slēdz tikai terminētos līgumus, un darbiniekiem nav drošības, jo jāsatraucas, vai nākamgad līgumu pagarinās. Vācijā darbinieku skaits nemazinās, un SPD darbojas viņu interesēs.
Vācijas sociālā sistēma bezdarbnieku tomēr kādu laiku gana labi tur virs ūdens.
Pirmo gadu pēc atlaišanas. Pēc tam cilvēks, kurš visu mūžu strādājis, nonāk “Hartz IV”, kas vairs nav bezdarbnieka pabalsts, bet sociālā palīdzība. Tie ir ap 800 eiro mēnesī, kas Vācijā nav daudz. Jā, nav jāmirst badā un no dzīvokļa ārā neliek, taču runa nav par izdzīvošanu – čakls cilvēks, kurš zaudējis darbu digitalizācijas vai Covid-19 dēļ, sēž rindā pēc palīdzības kopā ar tiem, kas mūžā nekad nav strādājuši un pārtiek tikai no pabalstiem gadiem ilgi. “Hartz IV” uzspiež sociālu stigmu. Cilvēki, kuri nāk pie manis uz konsultācijām, stāsta, ka viņiem ir bail tur nokļūt.
Ko darīt, kā reoganizēt?
Mūsu programma paredz pacelt summu otrajā bezdarba gadā un dēvēt to par “Bủrgergeld”. Mazināt tās sankcijas, kas ir šobrīd: agri vai vēlu, esot “Harz IV”, jāpieņem kāds darba piedāvājums, lai arī tas ir zemākas kvalifikācijas, ja ne – tad atņems, piemēram, 30% no pabalsta. Daudzi saka, tā ir ņirgāšanās un šantāža, esam nostādīti lūdzēju pozīcijā.
Kas ir vājie punkti Vācijas īstenotajā politikā patlaban?
Klimata politika un digitalizācija ir tās, no kurām cietīs mazie cilvēki, kam nav īpašumu, akciju un citu labumu. Tie, kam ir daudz naudas, varēs nopirkt dārgāku lidmašīnas biļeti, lai dotos atvaļinājumā, un ēdīs dārgu steiku. Mūsu partija uz politiku raugās mazā cilvēka acīm un darbojas viņa interesēs. Uzskatu, ka lielai mugurai jānes lielāka nasta nekā mazai – nauda ir jāņem tur, kur tā ir, nevis jānoņem tiem, kam jau tā ir maz. Piemēram, Vācijā milzu mantojumi tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi bez nodokļiem, dārgas automašīnas noformētas kā uzņēmuma autoparks, lai nebūtu jāmaksā lielāks nodoklis. Daudzos gadījumos nodokļi ir labvēlīgāki liela uzņēmuma vadītājam nekā mazajam cilvēkam.
Dati rāda, ka katrs piektais bērns Vācijā ir nabadzīgs. Kurpju un jaku netrūkst, bet nevar iegūt labu izglītību – tā nevajadzētu būt.
Diseldorfas Augstākā tiesa Vācijā šo trešdien lēma, ka gāzesvada “Nord Stream 2” darbībai jāpakļaujas ES direktīvām. Kāds ir SPD viedoklis par “Nord Stream 2”?
Tā ir iespēja nodrošināt un uzlabot dabasgāzes piegādi Eiropas Savienībā un pakāpeniski atteikties no fosilajiem kurināmajiem, kā oglēm un naftas. Nostājoties pret “Nord Stream 2”, mēs kavētu pēc iespējas ātrāku atteikšanos no oglēm kā videi visnedraudzīgāko kurināmo un traucētu konkurētspējīgu enerģijas padevi. Svarīga ir turklāt arī iespējami lēta enerģija Vācijā un Eiropā – un “Nord Stream 2” ir papildu piedāvājums.
Kā jūsos norezonē bēgļi uz Latvijas un Lietuvas robežas? Vācu medijos bija neglaimojoši video ar bēgļiem bez jumta virs galvas, bez ēdiena.
Palasot komentārus, kā Latvijā diskutē par iebraucējiem, rodas iespaids, ka bēgļi visiem atņems darbu vai pārtiku. Nevajag aizmirst, ka latvieši arī dzīvo visā pasaulē, un kāds arī var teikt, ka ņem nost viņa nodokļu maksātāja naudu vai konkurē uz darba vietu. Ļoti daudzi latvieši ir pārcēlušies uz citām zemēm, jo katrs cilvēks meklē sev un savai ģimenei vietu, kur strādāt, pienācīgi dzīvot un nodrošināt labu nākotni saviem bērniem. Problēma nav bēgļi, problēma vienmēr ir iemesls, kādēļ cilvēki bēg.
Savā biogrāfijā minat faktu, ka nākat no strādnieku ģimenes un esat vienīgā no ģimenes, kura ieguvusi augstāko izglītību. Kāpēc jūs maģistros studējāt tieši Bohumā?
Kad pabeidzu LU juristus, strādāju Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā. Kādā seminārā iepazinos ar savu nākamo vīru, viņš dzīvoja Diseldorfā. Tuvākā augstskola, kur varēja iegūt tādu izglītību, kā vēlos, bija Bohumā.
Atgriežoties pie bērnības – esat minējusi, ka reizēm vecākiem neizmaksāja algu. Izjutāt trūkumu?
Jā. Apstākļi bērnībā ietekmējuši to, kā es domāju politiski. Mani vecāki strādāja “Liepājas metalurgā”. Līdz 1990. gadam bija nodrošināti – darbs, bērnam dārziņš. Normāla dzīve. Līdz ar neatkarību fabrika tika privatizēta, algu bieži vien neizmaksāja. Viņi ik rītu gāja uz darbu jau sešos no rīta, tētis arī uz nakts maiņu, taču naudas nekad nepietika. Es nebraucu klases ekskursijās, jo nebija tam naudas.
Kad klasesbiedri aicināja uz dzimšanas dienu, es negāju, jo – nebija naudas dāvanām. Uz savu dzimšanas dienu neaicināju, jo nevarējām uzklāt viesību galdu. Vecāki teica: “Mācies, lai būtu labāka dzīve nekā mums.” Es apmeklēju visus iespējamos pulciņus, kur nebija jāmaksā. Mani vecāki jau negribēja būt miljonāri – būtu pieticis ar normālu algu, lai nav jāsatraucas, kā izdzīvot. Un, ja vēl pēkšņi saplīst veļasmašīna, ko tad darīt? Kā jaunu jaku nopirkt?!
Visu dzīvi man nāk līdzi sajūta, ka mums apkārt ir cilvēki, kuri cīnās, strādā, bet netiek uz zaļa zara. Tas ir jautājums par to, kādu politiku īsteno valsts un kādu mēs paši atbalstām.
Par ko lepojaties, dzīvojot Vācijā?
Ar to, ka tā ir stipra valsts. Ir labi regulēta sistēma, kā daudz ko īstenot. “Ordnung muss sein”! Protams, ir arī ko kritizēt, taču pamatu pamatos tā ir stipra valsts, kas labi funkcionē arī krīzē. Kā arodbiedrību cilvēkam man ir sajūta, ka ar savu viedokli varu ietekmēt un nav tā, ka valsts ir kaut kas tāls, kur kāds kaut ko izlemj manā vietā. Esmu iemācījusies, kā var konkrēti ietekmēt lietas, piemēram, darbiniekiem apvienojoties, izcīnīt labākus noteikumus.
Ir kaut kas, kas sākumā Vācijā ļoti tracināja?
Man bija tieši otrādi – tracināja Latvijā. Jau lidostas pirmajā veikalā izjutu, cik cilvēki nelaipni. Vai arī es tāda kādreiz biju? Tagad esmu pieradusi pie vāciešu laipnības, kas nav uzspīlēti draudzīga kā amerikāņiem. Vienkārši – laipnība. Vācieši kopumā ir relaksētāki nekā latvieši. Tas tāpēc, ka dzīvojam labi – pamatvajadzības ir nodrošinātas.
