Liepājas vasaras atspulgi Rundāles pilī 0
Pagājušajā gadā koncertafišas vēstīja, ka Liepājas simfoniskā orķestra organizētais festivāls “Liepājas vasara” pirmoreiz izskanēs arī ārpus orķestra mājvietas, publiku aicinot uz Rundāles pili. Toreiz izvēle krita par labu Mazajai Mežotnes pilij un Pētera Vaska fondam, šogad savukārt jau sācies Garīgās mūzikas festivāls, tomēr 2019. gada 10. augustā “Liepājas vasaras” aicinājums bija izšķirošais.
Programmā netrūka arī tīri intelektuāla rakursa – Rundāles pils Zelta zālē klausītājus pulcēja diskusija “Saruna. Bauda un pienākums”, kurā piedalījās mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, filosofs Igors Šuvajevs un muzikologs Orests Silabriedis, taču koncerti notika Baltajā zālē. Pirmais no tiem – kamermūzikas programma čellista Ivara Bezprozvanova 50. jubilejas zīmē, sekoja mežragu kvarteta uzstāšanās, jau astoņos vakarā sākās divdaļīgs Liepājas simfoniskā orķestra priekšnesums, bet izturīgākā publikas daļa sagaidīja arī pārcelšanos uz Rundāles pils rožu dārzu un četru stīdzinieku muzicēšanu.
Tātad – sākums ar čellistu Ivaru Bezprozvanovu un pianistu Rihardu Plešanovu, kuri uz koncertskatuves sastapušies pirmoreiz, un tas ļāva novērtēt vēl augstāk abu mākslinieku ansambļa izjūtu. Tā arī kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ Lūcijas Garūtas “Lūgšanas” cildenie tēli un Jāņa Ķepīša “Humoreskas” viegli groteskās intonācijas izskanēja vienlīdz precīzā un brīvi plūstošā skaņuraksta lasījumā. Taču programmas smaguma centru, bez šaubām, veidoja Sergeja Rahmaņinova sonāte čellam un klavierēm, kas uzreiz atsauca atmiņā nesen dzirdēto Rahmaņinova Otro “Elēģisko trio” ar Riharda Plešanova līdzdalību. Arī šoreiz atklājās, cik meistarīgi pianists atspoguļo monumentālos formas izvērsumus un daudzslāņaino mūzikas izklāstu, čellistam šai ziņā parādot sevi kā uzticamu domubiedru. Necenšoties panākt vērienīgus tembrālos kontrastus, Ivars Bezprozvanovs Rahmaņinova sonātes interpretācijā koncentrējās uz lirisko noskaņu daudzveidības iedzīvinājumu – tas viņam padevās lieliski, un atskaņojumā līdz ar to krāšņi izgaismojās ne tikai struktūras skaidrība, bet arī mūzikas gars un elpojums.
Koncertā “Liepājas mežragu zelta skaņas” piedalījās Aivars Vadonis, Mārcis Auziņš, Edgars Kalniņš un Miks Bankevics. Uzdevums grūts, jo bez citu instrumentu klātbūtnes uzreiz dzirdams ne tikai mežragu kvarteta reālais dinamiskais potenciāls, bet arī mežraga spēles augstā sarežģītības pakāpe un visas ar to saistītās instrumenta kaprīzes. Tādēļ vēl jo vairāk priecēja, ka četri Liepājas mūziķi repertuāru izspēlēja bez būtiskiem informācijas zudumiem, ļaujot koncentrēties uz pašas mūzikas kvalitāti vai tās trūkumu. Un tas, ka mežradznieki nedaudz organiskāk jutās koncerta populārajā sadaļā ar džeza pieskārieniem Louela Šova cikla “Fripperies” trijās miniatūrās un “Gabriēla obojas” liriku Enjo Morrikones kinomūzikas lappusēs, nebūt neizslēdza viņu iedziļināšanos Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” uvertīrā un Johana Melhiora Moltera Do mažora simfonijā. Turpat arī Džuzepe Verdi ar kori no operas “Rigoleto”, Johanness Brāmss ar Piekto Ungāru deju un četriem mežragiem oriģinālā rakstītās Ežēna Bocas svītas otrā daļa “Medības”. Secinājums – komponista un atskaņotāju prasmju kopējais punktu skaits visaugstākais bija Mocarta gadījumā, kamēr Moltera simfonija raksturojama kā ne pārāk oriģinālu uzmetumu virkne.
Šādu formas un satura pieticību gan pilnā mērā novērsa 10. augusta trešais koncerts, kur bija dzirdamas veselas četras plašākas partitūras – Liepājas simfoniskais orķestris Andra Veismaņa vadībā atskaņoja Fēliksa Mendelsona Ceturto jeb “Itāļu” simfoniju un Mocarta Divdesmit devīto simfoniju, bet saspēlē ar solistiem – arī Kloda Debisī “Sakrālo un laicīgo deju” arfai un stīgu orķestrim un Karla Marijas fon Vēbera Pirmo koncertu klarnetei un orķestrim. No šāda uzskaitījuma skaidrs, ka visa programma veidota gaišās un harmoniskās noskaņās, un tieši no interpretiem atkarīgs, vai viņi mūzikā spēs ienest nepieciešamos kontrastus. Un šai ziņā par An-dra Veismaņa radošo meistarību, izdomu, temperamentu nebija jāšaubās – Mocarta un Mendelsona simfonijas izskanēja spriegi, kolorīti un atraisīti, pienācīgi izzīmējot dažādu tēlu un raksturu pavērsienus. Orķestra kopskaņai gan palaikam lielāka izsmalcinātība un slīpējums būtu nācis tikai par labu, taču, no otras puses, nekas nestājās ceļā pilnvērtīgai sadarbībai starp Liepājas simfonisko orķestri, diriģentu un abām solistēm. No viņām jaunā klarnetiste Anna Gāgane zināma vairāk, vēl jaunākā arfiste Dārta Tisenkopfa – mazāk. Taču īpašu gandarījuma sajūtu raisīja abas interpretācijas – ar muzikālu poēziju un plastiskumu arfas un orķestra spēlē un valdzinošu, virtuozu un asprātīgu teatralitāti klarnetes dialogā ar pārējiem priekšnesuma dalībniekiem. Un tādēļ attiecībā uz Debisī opusa lasījumu varēja secināt, ka atskaņotāji šeit atraduši īsto pieeju franču meistara kompozicionālo atradumu un ideju atklāsmei. Turpretī Vēbera koncerta interpretācija formulēja priecējošo atziņu, ka nesenā Lielā Mūzikas balva Annai Gāganei kā gada jaunajai māksliniecei ir nevis nejaušība, bet gan likumsakarība. Jācer, ka solistes un orķestra repertuārā tikpat likumsakarīgi pienāks laiks arī Andra Dzenīša, Igora Stravinska, Magnusa Lindberga klarnetes koncertiem.
