Liepājas variācija par Hedas tēmu 0
Visticamāk, 1890. gadā, pabeidzot rakstīt “Hedu Gableri”, Ibsens pat nenojauta, ka ir nocēlis vāku vienai no visdziļākajām akām, kuru nerimstoši pilda sievietes zemapziņas avoti. Jau pirmais “smēliens” no tās Minhenes Rezidencas teātrī nākamā gada janvārī toreizējā sabiedrībā izraisīja šoku: kas ir galvenā varone – jaunā laika sieviete vai monstrs? Pamazām atbrīvojoties no iesīkstējušajām normām un morālās liekulības, pieņemoties spēkā psihoanalīzes teorijām, cilvēki sāka atskārst, ka šīs akas dzīles nav ne izsmeļamas, ne līdz galam izskaidrojamas. Bet vai tad teātris būtu nopietna māksla, ja tomēr nemēģinātu to darīt?
Kopš tā brīža uz pasaules skatuvēm ir dzimušas bezgala daudzas vērā ņemamas lugas interpretācijas, kurās režisori ir ļāvuši publikai ieraudzīt kāda varbūtēja tēla sievišķīgās kontūras un centušies mūs pārliecināt, ka tieši viņu mākslinieciskais skaidrojums paver Hedas noslēpuma plīvuru. Palīgos ņemti gan sabiedrībā pulsējoši domas strāvojumi, gan tīri cilvēciskas kaislības, gan psihes īpatnības, gan dvēseles neskaidrās alkas un pat klīniskas novirzes, bet radītais tēls vienalga palicis kāda konkrēta laika vai konkrēta mākslinieka variācija par Hedas tēmu un droši vien paliks tāds arī turpmāk.
Mūsdienās lugas traktējumi dažādos teātros galvenokārt vērpjas caur snobisko toņkārtu Hedas absolūtajos brīvības un skaistuma meklējumos, taču Laura Groza-Ķibere savam Liepājas iestudējumam reizē ar Patrika Mārbera “uzlaboto” tekstu izvēlējusies nedaudz atšķirīgu pieeju un devusi iespēju galvenās lomas atveidotājai Anetei Berķei radīt uz skatuves retāk sastopamu variāciju nebeidzamajā Hedas tēlu galerijā. Režisore, meklējot sevī sakritības un velkot sev vien zināmas analoģijas, izrādi postulē kā “stāstu par ilgām” un liek Hedai apjukumā maldīties pašas dvēseles neapzināto izjūtu dimensijās. Romantiskais ideāls vai tā saucamais Hedas vajadzību komplekts – brīvība, skaistums, drosme, cēla rīcība – dzen viņu auļos pāri reālās dzīves šķēršļiem un neļauj apstāties, jo rīcības neesamība viņas smadzenēs vienādojas ar garlaicību. Tās patiesībā ir bīstamas ilgas, ko cilvēkā raisa dvēseles turbulence, un, ja no tās izkļūt neizdodas, Hedas liktenis ir tikpat kā neizbēgams.
Tā nebūt nav nejaušība, ka lugas nosaukums ir “Heda Gablere” un nevis “Heda Tesmane”, Ibsens skaidri liek noprast, ka viņa varone joprojām ir tēva meita un pārtapšana sievas statusā ir tas process, kurā viņa patlaban atrodas un kuru viņa nekādi nevar pieņemt. Režisore kopā ar aktrisi būtībā uz skatuves nododas šā procesa modulēšanai, par izejas punktu ņemot Hedas sākotnējo mantojumu: tēva mīļā meita, izkāpināta egocentriķe ar cēliem ideāliem, palutināta, sapņaina un diezgan nežēlīga. Kas slēpjas aiz Hedas ilgām? Tie paši trīs jēdzieni, kuriem Alvis Hermanis vēl nesen pievērsās savā “Marķīzes de Sadas” iestudējumā – brīvība, skaistums un nāve. Heda tos par katru cenu cenšas aktivizēt savos izplūdušajos priekšstatos par dzīvi kā karuseli, kurš griežas ap viņu un kuru Jorgens viņai nekad nespēs nodrošināt. Ja Tesmans nedabūs labi apmaksāto akadēmiķa posteni, Hedai nebūs mašīnas, šofera un pašai sava zirga, bet grandiozais mājas remonts, kuru Mārtiņš Vilkārsis ar sev raksturīgo skrupulozitāti ieskicē uz skatuves, būs jāatliek, un sapnis par vērienīgu sabiedrisko dzīvi izplēnēs. Tas viņu biedē un dara nervozu. Hedas apjukums, kuru savā spēlē teicami iemieso Anete Berķe, izrādē ir tik liels, ka viņa intuitīvi taustās un izmēģina savu ietekmes spēku uz visiem apkārtējiem. Turklāt režisore vēl šim apjukumam ir pievienojusi kaut ko līdzīgu neziņai par savu seksuālo identitāti, kas varētu izrietēt no apspiestas seksualitātes, un visa Hedas rīcība izrādē ir impulsīva, aizskaroša un divdomīga. Visspilgtāk tas izpaužas viņas attiecībās ar pašapmierināto ciniķi Braku – mājiens, solis uz priekšu, divi atpakaļ un lieliska mizanscēna finālā, atzīstot savu sakāvi. Leons Leščinskis izrādē gan savu tiesnesi mazliet par daudz vienkāršo, vērpjot visu spēli ap iekāres motīvu, taču Hedas reakcijas un iekšēji šaudīgās motivācijas vienalga ir mākslinieciski saistošas.
Lavborgs ar savu spīdošo talantu un neatkarīgo temperamentu ir lielākais izaicinājums Hedas liktenim, kuru viņa visādos veidos cenšas pakļaut savām neskaidrajām ilgām. Apjaušot, ka tas tomēr nav viņas spēkos, Heda izlemj Lavborga atgriešanos izmantot pēc iespējas iespaidīgākam savu augsto ideālu apliecinājumam. Sadedzinot manuskriptu un pamudinot Lavborgu uz pašnāvību, doma par savas rīcības nežēlību netiek pieļauta. Priekšstats par cēlu un skaistu nāvi kā protests pret pilsoniskās sabiedrības muklāju, kas grib iesūkt arī Hedu Gableri, ir vienīgais viņas gribas noteicējs. Kad visi Hedas nodomi ir cietuši krahu, viņas griba ir paralizēta un neatliek nekas cits, kā pieņemt savu likteni. Kas attiecas uz Mārtiņa Kalitas veikumu Lavborga lomā, jāteic, ka aktieris savu fantāziju tomēr trenc pa vieglākās pretestības ceļu – pārāk klišejiski ir izrādē redzamie uzvedības trafareti un pārāk sasteigtas to izpausmes. Pat talantīga rakstnieka iekšējās pasaules pretrunu atblāzma tajās nav ieraugāma.
Egons Dombrovskis, protams, labprātāk spēlētu kādu sarežģītāku lomu, jo Tesmans savā korektumā taču ir tik iepriekšparedzams, bet režisores izvēli aktieris vienalga attaisno nevainojami – Jorgens izrādē ir ekselents piemīlīgās viduvējības atainojums. Tāds mazs Saljeri, kuru mīl visi, izņemot sievu; kurš vienmēr rīkojas apdomīgi, un, lai ko tas arī maksātu, tomēr atzīst Mocarta pārākumu. Aktiera saspēles ar citiem tēlotājiem ir profesionāli perfektas, jo viņš gandrīz nekad neaizmirst elementāro patiesību, ka galvenais tajās ir partneris. To pašu varētu teikt arī par Inesi Kučinsku, kas tīri epizodisko krustmātes Džuliānas lomu paliekošiem dūrieniem spēj ierakstīt izrādes audumā.
Izteikti mūsdienīgu nokrāsu Elvstedas kundzes tēlam izrādē ir piešķīrusi Everita Pjata. Sakausējot vienā veselumā Teas izpratni par vērtībām ar zināmu drosmi tās aizstāvēt, aktrise Elvstedu no rezonējoša personāža ir pārvērtusi par aktīvu situācijas līdzdalībnieci un papildu šķērsli Hedas egocentriskajiem centieniem. Aizrautīgā tieksme kopā ar Tesmanu restaurēt Lavborga manuskriptu ir vēl viens impulss Hedai ķerties pie tēva otrā revolvera. Ja nav atbildes uz jautājumu: vai skaistums un brīvības alkas šajā dzīvē spēj attaisnot visu? – tad kopā ar iespējamo apsūdzību vai pazemojošo alternatīvu Braka gultā Hedai cita izvēle nepastāv.
P. S. Diskutabla ir režisores spēlīte ar “personības dalīšanos”, kuru izrādē iemieso Terēza un Dāvids Laukšteini. Hedas gadījumā tā attaisnojas un ienes pa kādai papildu niansei tēla uztverē, bet Jorgenam šī ”ēna” ir absolūti lieka.
UZZIŅA
Henriks Ibsens, “Heda Gablere”, stāsts par ilgām.
Patrika Mārbera skatuves versija Liepājas teātrī
Režisore – Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute.
Lomās: Anete Berķe, Egons Dombrovskis, Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Mārtiņš Kalita, Everita Pjata vai Laura Jeruma, Anda Albuže.
Nākamā izrāde: 29. oktobrī.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Romija Andersone: “Aizraujoša, interesanta izrāde, kas liek domāt un mēģināt izprast neizprotamo. Režisore Laura Groza-Ķibere atkal neliek vilties un neiet vieglāko ceļu – lieliska režija, izdevusies scenogrāfija, Auzāna mūzika uz skatuves notiekošajam piešķir papildu mistiku. Anete Berķe fascinē Hedas lomā! Šī ir viņas līdz šim nozīmīgākā un spilgtākā loma, ar kuru, manuprāt, aktrise pārliecinoši tiek galā.”
liepajasteatris.lv
