Liepājas simfoniskais orķestris ar latviešiem un klasiku. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izlemt, uz kādu koncertu doties 2022. gada 17. septembrī, nepavisam nebija viegli.
Šajā datumā pirmatskaņojumu piedzīvoja divi izvērsti Artura Maskata darbi – Trīskāršais koncerts ērģelēm, flautai, klavierēm un orķestrim “Bērnības taureņu dejas” (ko publikai koncertzālē “Lielais dzintars” solīja jau agrāk, bet pārcēla kovida dēļ) un Otrais koncerts čellam un orķestrim (komponists to rakstījis festivāla “Čello Cēsis” programmai un solistam Kristapam Bergam). Citkārt šādu dilemmu atrisinātu vienkārši – aizietu uz kādu teātra izrādi, taču Maskata jaundarbi tomēr jādzird. Tā nu izšķīros par Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu, kur pie diriģenta pults stājās orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma.
Koncerta otrajā daļā skanēja ainas no Sergeja Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta”, bet pirmā daļa veltīta latviešiem. Un, apcerot domu, kad varēšu pirmoreiz dzirdēt Maskata Otro čella koncertu, cerīgu atbildi uz to sniedz Jura Karlsona opuss “El Cid. Dzīves un nāves dejas” – šo partitūru 2008. gadā pirmoreiz diriģēja Andris Vecumnieks, pēc tam – Vladimirs Fedosejevs, un tagad pienākusi jauna interpretācija. Tas, protams, nozīmē, ka orķestriem un diriģentiem šī mūzika ir interesanta, un spāņu viduslaiku eposa “Dziesma par manu Sidu” notikumus atbalsojošās “Dzīves un nāves dejas” arī pauž Jurim Karlsonam raksturīgo formas saliedējumu, kontrastaino izjūtu gammu un vēstījuma daudznozīmību. Orķestrim pretimnākošas arī instrumentācijas kvalitātes, un Gunta Kuzmas vadībā Liepājas mūziķi šo komponista veikumu iedzīvināja precīzi un kolorīti.
Šāda programmas izvēle jau ar pirmo skaņdarbu parādīja veiksmīgi iecerētu repertuāra salikumu, kur viens no konceptuālajiem aspektiem ir deja šī vārda vispārinātā nozīmē – tādēļ arī abu latviešu autoru partitūras, kas nenoliedzami sasaucās gan dziļākos satura atklāsmes un muzikālo zemstrāvu līmeņos, gan ar izslīpētiem orķestrācijas parametriem un tematiskā materiāla attīstības iezīmēm, tādēļ arī Prokofjeva baleta svīta, kur tieši tāpat daudzdimensionalitātes netrūka. Taču līdztekus arī otrs aspekts – literatūras klātbūtne; Jura Karlsona paraugs jau pieminēts, Prokofjevs iedvesmojies no Šekspīra, bet Maskats kā epigrāfu liek Imanta Ziedoņa vārdus “Debesīs deg taureņu zvaigzne”. Un Arturs Maskats savā jaundarbā vienlaikus atskatās uz bērnības atmiņām un risina visnopietnākās eksistenciālās tēmas.
“Bērnības taureņu dejās” komponists darījis visu, lai neordinārais salikums – ērģeles, flauta un klavieres – Ivetas Apkalnas, Ditas Krenbergas un Reiņa Zariņa priekšnesumā skanētu pēc iespējas harmoniski. Vieta atrasta gan tembru saspēlēm, gan emocionāli piesātinātiem monologiem, un šīs jaundarba ainas lika ieklausīties ar sevišķu uzmanību – it īpaši tādēļ, ka solistu trijotne arī šoreiz uzstājās augstā profesionālā līmenī, un viņu dialogs ar orķestri liecināja arī par diriģenta iedziļināšanos un simfonisko krāsu atspoguļojuma mērķtiecību. Būtiskākā atšķirība no, piemēram, turpat “Lielajā dzintarā” dzirdētā Divpadsmitā Liepājas koncerta ar Reiņa Zariņa solo – jaunais Maskata opuss izklausās vēl personiskāks un dramatiskāks, liriski tēli šeit saduras ar saspringtiem pārdzīvojumiem, bet dramaturģiskās arhitektonikas izvērsumi iegūst patiešām sarežģītas aprises. Iespējams, ka šajā partitūrā kaut kā ir par daudz, iespējams, ka to pašu varētu pateikt arī lakoniskāk – taču katrā ziņā Maskats atkal ir pārsteidzis un saviļņojis, un “Bērnības taureņu deju” vērtība interpretiem pēc kāda laika noteikti jānoskaidro vēlreiz.
Un atkal – latviešu komponistu darbu eksistenciālisms un simbolika sasaucās ar Sergeja Prokofjeva muzikālo traģēdiju. Tas gan nenozīmē, ka koncerta otro daļu uztvēru ar sajūsmu – ja tīri subjektīvi, tad Šekspīra “Romeo un Džuljetas” vai “Otello” un to daudzo adaptāciju vietā labāk izvēlos “Hamletu”, “Makbetu” vai “Karali Līru”, ja uz šo tēmu raugos no interpretācijas kvalitātes viedokļa, tad jāatzīst, ka te pilnveidošanās vēl priekšā gan orķestrim, gan diriģentam – intonācijas tīrība un ritma vienmērīgums starp stīgu un pūšaminstrumentu grupām ir svarīgs ne tikai mūsdienu mūzikā, bet arī klasiskajā repertuārā, turpretī Guntim Kuzmam šeit nāktu par labu noteiktāks viedoklis un spēcīgāka iniciatīva. Protams, Prokofjeva skaņdarbs ir šedevrs, un sezonas atklāšanas koncertā tas daudzkārt aizrāva un suģestēja arī orķestra mūziķus – ar acīmredzamiem rezultātiem emociju piepildījumā.
Rezumējot – uz Rīgas un Liepājas teātru skatuvēm gaidīšu jaunus iestudējumus Šekspīra “Hamletam”, “Ričardam III”, “Makbetam”, “Jūlijam Cēzaram”. Savukārt koncertzālēs – abus Maskata čella koncertus un simfoniju, abus Jura Karlsona klavierkoncertus un Liepājas mūziķiem rakstīto opusu “Gliese 581”. Arī šāda atskatīšanās ir nepieciešama.
