“Liepājas metalurgs”. Starpbrīdis pirms nākamā cēliena 3
Vakar slēgtā sēdē valdība uzklausīja Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par situāciju “Liepājas metalurgā”.
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pēc valdības sēdes medijiem pastāstīja, ka valsts puses kreditori ir aicināti virzīties uz uzņēmuma realizāciju ar mērķi atjaunot uzņēmuma saimniecisko darbību un nekoncentrēties uz aktīvu pārdošanu, bet piesaistīt investoru un atjaunot uzņēmuma saimniecisko darbību.
Pēc maksātnespējas pasludināšanas pagājšnedēļ sākusies darbinieku atlaišana, bet maksātnespējas administratoram Haraldam Velmeram viena no svarīgākajām problēmām – turpmākajos mēnešos “Liepājas metalurgā” uzturēt tehnoloģiskos procesus. Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš žurnālistiem pavēstījis, ka uzņēmuma nodrošinātie kreditori esot gatavi iesaistīties ar savu finansējumu, lai uzņēmumu uzturētu.
H. Velmers informēja, ka mēnesī nepieciešami aptuveni 500 000 latu maksājumiem par elektroenerģiju un gāzi, kā arī aptuveni 200 000 latu, lai samaksātu darba algas tiem līdz 300 uzņēmuma darbiniekiem, ar kuriem netiek pārtrauktas darba attiecības un kuri ir nepieciešami, lai uzturētu tehnoloģiskos procesus uzņēmumā.
Tikmēr Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretārs Juris Pūce ziņo, ka, lai kompensētu “Liepājas metalurga” darbības apturēšanu un aptuveni 1500 darbinieku atlaišanu, ministrija strādājot pie investīciju piesaistes Liepājas reģionam. Patlaban jau četri investori esot pieņēmuši pozitīvu lēmumu un nākotnē Liepājā tiks radīts ap 350 jaunu darba vietu, par J. Pūces teikto ziņo LETA. Ministrijai bijušas sarunas ar vairāk nekā 100 potenciālajiem investoriem, patlaban sarunas turpinās ar 20 investoriem, bet pozitīvu lēmumu ir pieņēmuši četri investori. EM strādājot divos virzienos. Pirmkārt, tiek piedāvāts atbalsts Liepājā jau strādājošu uzņēmumu paplašināšanās plāniem, otrkārt, tiek mēģināts piesaistīt reģionam jaunus metālapstrādes un mašīnbūves nozares uzņēmumus.
Kaut arī pēc maksātnespējas pasludināšanas pagājušajā nedēļā “Liepājas metalurgs” vēl nav izdvesis savu pēdējo nopūtu, skaidrs, ka zināma savas dzīves posma finišu tas ir sasniedzis. Cerams, uzņēmumu gaida pārvērtības, ne pilnīga iznīcība. Notikušais ap “Liepājas metalurgu” atstājis un turpinās atstāt sekas uz visas Liepājas dzīvi, tāpat – un tas ir svarīgākais! – uz liepājnieku, īpaši ar uzņēmumu saistīto cilvēku, dzīvi, jo viņi tagad piedzīvo dramatiskas pārmaiņas.
Ļaudis apjukuši
Pagājušo ceturtdien sākās “Liepājas metalurga” (“LM”) darbinieku atlaišana, un pirmajā dienā darba attiecības pārtrauktas ar 200 cilvēkiem. “LM” maksātnespējas administrators Haralds Velmers paziņojis, ka tuvākā mēneša laikā tiks atlaisti aptuveni 1500 darbinieki.
Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Liepājas filiāles datiem, šā gada 1. janvārī Liepājā bija 73 469 iedzīvotāji, no kuriem 45 tūkstoši darbspējas vecumā (15 līdz 61 gadu vecie), no tiem savukārt 36,2 tūkstoši ekonomiski aktīvie – strādājošie un bezdarbnieki. 11. novembrī Liepājā bija 3472 bezdarbnieki (kas ir 9,6% no ekonomiski aktīvajiem; Ventspilī šis procents ir 7,7, Daugavpilī – 9,3, Rēzeknē – 16,3). 31. oktobrī skaitījās, ka “Liepājas metalurgā” strādā 1940 cilvēki, tātad apmēram 5% no Liepājas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
“Pēc maksātnespējas administratora vārdiem, uzņēmumā būs nepieciešami aptuveni 200 – 300 cilvēki, kas nodrošinās tā konservācijas stadiju. Ap 300 cilvēkiem aizies pensijā, kas nozīmē, ka aģentūra rēķinās ar kādiem 1400 cilvēkiem. Apmēram 400 cilvēki jau aizgājuši no darba “LM” iepriekšējos mēnešos un jau reģistrējusies pie mums, saņem pabalstus, daļa aizbraukusi uz ārzemēm. Tie ir tikai skaitļi, bet arī sajūtas sērīgas: pilsēta tukšāka, veikalos un kafejnīcās mazāki tirdzniecības apjomi,” stāsta NVA filiāles vadītāja Dace Baumane, kuras vīrs arī strādājis “Liepājas metalurgā”, zaudējis darbu un tagad ir bezdarbnieks.
“Palīdzam, cik varam, jo daļa ļaužu ir patiešām apjukuši, īpaši gadījumos, kad “Liepājas metalurgs” ir bijis vienīgā darba vieta: tad mācām rakstīt CV, iedrošinām, ka arī 50 gadu vecumā un vēl vecāki var apgūt jaunu profesiju. Daļa vīru grib mācīties par metinātājiem, pēc tiem ir pieprasījums. Katru dienu mums ir 180 – 190 dažādas vakances. Vēl meklē arī atslēdzniekus, metālapstrādes un loģistikas speciālistus, apsargus, grāmatvežus, elektriķus, šoferus, inženierus, pārdevējus, medmāsas un vairāku citu arodu pratējus. Nupat arī Valmieras pazīstamais uzņēmums “VALPRO” atsūtīja sarakstu ar sešu profesiju vakancēm, tās saistītas ar metālapstrādi un elektrību. Tā ka iespējas ir. Protams, ne jau visiem ir viegli mainīt profesiju un dzīvi,” saka D. Baumane.
Pēdējos gados NVA Liepājas filiālē darbā iekārto vidēji 320 bezdarbniekus, pagājušajā gadā kopā – gandrīz 5000 cilvēkus. Tiek organizēti bezmaksas 2 – 6 mēnešu kursi jaunu profesiju apgūšanai un kvalifikācijas celšanai. Galvenais esot cilvēku griba mācīties un iespēja nokomplektēt kaut nelielu grupiņu. Tad NVA sameklē pasniedzējus.
“No cilvēciskā viedokļa būtu gan bijis labāk, ja tagad būtu vasara: ļaudis tagad pie zemes mazliet spiež arī rudens drūmums un papildu izdevumi apkures rēķinu veidā,” nosaka D. Baumane.
Kataklizmu pašvaldība negaida
Liepājas pilsētas mērs Uldis Sesks izvairās konkrēti atbildēt, vai pašvaldība gatava X stundai. No viņa atbildēm var noprast, ka grūtāk būs gan pilsētai, gan cilvēkiem, bet liela kataklizma gaidāma nav. Pašvaldības budžetā atrasti papildu līdzekļi sociālai palīdzībai, pašvaldība nāks palīgā arī gadījumos, kad cilvēkiem radīsies grūtības ar apkures rēķinu apmaksu. Tāpat pašvaldība savu iespēju robežās sadarbosies ar NVA, bet galvenais ir veicināt jaunu ražotņu ienākšanu, kas rada jaunas darba vietas. Un ik pa laikam jauni uzņēmumi parādās, protams, neviens nav tik liels kā “Liepājas metalurgs”.
– Vai bija prātīgi pilsētas attīstību lielā mērā balstīt uz Liepājā tradicionālām ražotnēm, tajā skaitā “Liepājas metalurgu”?
U. Sesks: – Tas šķita pareizi, līdz 2008. gadā iestājās ekonomiskā krīze. Tā lika meklēt jaunas nozares, jo kļuva skaidrs, ka metālapstrādes jomā ir problēmas. Tā gan nekur nepazudīs, bet būs citāda. Pieprasījums pēc armatūras turpina samazināties, viss, kas Latvijai vajadzīgs, jau uzbūvēts desmit gadus uz priekšu. Visticamāk, “Liepājas metalurgs” pārstrukturēsies daudzās mazākās ražotnēs ar mazāku cilvēku skaitu.
– Ja jūs būtu spējis pareģot nākotni, tad pirms ekonomiskās krīzes kā pilsētas vadītājs būtu pieņēmis citus lēmumus?
– Būtu meklējis, kā attīstīt citas nozares. Cits jautājums: vai būtu tādas iespējas, jo, piemēram, Eiropas Savienības projektu naudu agrāk piesaistīt nebija iespējams.
– “Liepājas metalurga” lielākie akcionāri Sergejs Zaharjins un Kirovs Lipmans viens otru aplej ar dubļiem. Kam taisnība, kura pusē esat jūs?
– Vēsture parādīs, kam taisnība. Ja akcionāri kaut trešdaļu tās enerģijas, ko pēdējā gada laikā tērējuši savstarpējai apkarošanai, būtu veltījuši uzņēmuma glābšanai, tad “Liepājas metalurgs” būtu izdzīvojis. Tagad lielajiem akcionāriem, futbola terminoloģijā runājot, ir parādītas sarkanās kartītes un viņi nodzīti no laukuma. Ja reiz pieskārāmies sportam, tad tagad pašvaldība pakāpeniski no “LM” pārņems bērnu un jauniešu futbola un hokeja sistēmu, sporta bāzes, trenerus, taču tas nav vienkārši, jo, piemēram, jāvērtē bāzu nepieciešamība un īpašumtiesības, treneri.
Opozīcija uz drupām karogu nevelk
Pilsētas vadību “Liepājas metalurga” sakarā vilcinās kritizēt pat Ulda Seska spilgtākie politiskie pretinieki: gan AS “Liepājas papīrs” vadītājs, Liepājas domes deputāts un viens no Reformu partijas līderiem Jānis Vilnītis, gan bijušais deputāts, tagad tikai uzņēmējs un mūziķis Luijs Fonteins.
“Pašvaldība balstījās un pati atbalstīja to, kas likās drošs: “Liepājas metalurgs” un ar to saistītie uzņēmumi. Bet kas ir viens klients? Uzņēmējdarbībā tā ir stabila, bet zema peļņa, kā arī drošība, bet tikai tik ilgi, kamēr šis klients ir… Tāpēc kā uzņēmējs ar lieliem klientiem esmu ļoti uzmanīgs, bija man viens tāds, “Rimi”. Atteicāmies, jo, visu smalki sarēķinot, mums vēl par sadarbību nācās piemaksāt,” skaidro J. Vilnītis, kurš arī sarēķinājis, ka “LM” dēļ pilsētas budžets piedzīvos 15 – 25% kritumu. Lielākās problēmas gan viņš prognozē 2015. gadā, kad būs beigusies valsts sniegtā palīdzība bijušajiem metalurgiešiem.
J. Vilnītis pētījis līdzīgus metalurģijas uzņēmumus Eiropā un secinājis, ka tajos strādā divreiz un pat trīsreiz mazāk cilvēku.
“Biznesā kļūdas maksā dārgi. “Liepājas metalurgam” bija ļoti šaurs sortiments. Kamēr bija milzīgs pieprasījums pēc armatūras un stieples, viss bija lieliski, bet, kad pieprasījums kritās, sākās problēmas,” skaidro J. Vilnītis.
“Liepājas papīrā” strādā divi bijušie metalurgieši: metinātājs un iekārtu operators, kuri iemācīti strādāt ar drukmašīnu. Vairāk metalurgiešiem papīrnieki palīdzēt pagaidām nevar, jo kolektīvs ir neliels – simts cilvēku. Tas gan netraucējis 12. novembrī apmēram 50 metalurgiešiem lūgt audienci pie J. Vilnīša, kurš bija pārsteigts, ka “Liepājas metalurga” darbinieki jautājuši viņam padomu par darba līgumiem un to, kā tagad rīkoties. Kad J. Vilnītis ieminējies par “Liepājas metalurga” arodbiedrību, kam būtu bijis jāskaidro šie jautājumi, atskanējuši skaļi smiekli, jo, pēc sanākušo strādnieku domām, arodbiedrība strādājot uzņēmuma īpašnieku, ne strādnieku interesēs. J. Vilnītis solījis metalurgiešiem palīdzēt ar padomiem, arī tajā, lai viņi būtu kreditoru rindās sākumā, ne beigās.
Luijs Fonteins uzskata, ka “LM” arī šajos jaunajos laikos strādājis pēc padomju modeļa domāšanas un tāpēc cer uz Rietumu, ne Austrumu investoriem.
Kārtējā mazā bojājeja
Ne pārāk optimistiska par pilsētas kopējo nākotni ir režisore, dziesminiece, pasākumu vadītāja Maija Kalniņa, kura uzskata, ka Liepāja kļūst arvien tukšāka, tās namu logi – arvien tumšāki, tās simboli pamet pilsētu un veido savas mazās liepājas Rīgā, citās Latvijas vietās un “LM” bankrots bijis neizbēgams un ierindojams citu mazu bojāeju virknē, kas notikušas pilsētā, atstājis un atstās lielu iespaidu dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, krodziņiem, frizētavām.
“Jā, Liepājā ir lielisks teātris un simfoniskais orķestris, bet vai jūs varat nosaukt kādu Liepājas mūziķi? Liepāja zaudējusi savu pozitīvo dullumu, pat savas rokkafejnīcas mums vairs nav,” sērīga M. Kalniņa. Viņa priecājas, ka vīram ir stabils darbs “LMT”, zem jautājuma zīmes ir dēla Emīla futbolista karjera, kurš ir Latvijas junioru izlases spēlētājs un ir arī “Liepājas metalurga” pieaugušo komandas sastāvā.
“Ārkārtīgi liels trieciens pilsētai un ļaudīm: gan finansiāli, gan morāli. Par šo šļuru atbildīgi gan lielie akcionāri, gan valsts, kas galvoja kredītu, bet nespēja izsekot mahinācijām, kas ar to tika veiktas,” režisores pesimismam pievienojas bijušais Liepājas 5. un 6. vidusskolas direktors, pedagogs ar 52 gadu stāžu, Goda liepājnieks Tālivaldis Deklaus, caur kura rokām, ja tā var teikt, gājuši simtiem cilvēku, kas sava darba dzīves jēgu atrada “Liepājas metalurgā”.
“Gods un slava Lipmanam un Zaharjinam”
Laikraksta “Kurzemes Vārds” galvenais redaktors Andžils Remess dzimis Liepājā 1938. gadā, kad tagadējā “Liepājas metalurga” vietā darbojās Liepājas drāšu fabrika, kam jau 30. gadu pasaules ekonomiskās krīzes laikā bija klājies plāni un ko bija nopircis uzņēmums “Tosmare”, bet pēc kara tas jau bija “Sarkanais metalurgs”. Pieredzējušais kolēģis atceras, ka “Sarkanais metalurgs” pēckara gados uzturējis futbola komandu, kas kļuvusi par deviņkārtēju Latvijas čempioni, pēc tam – vīriešu basketbolu. Tomēr 60./70. gados daudz bagātāks bija, daudzus sporta veidus, kultūru un vispār pilsētu atbalstīja zvejnieku kolhozs “Boļševiks”. “Sarkanais metalurgs” gan bija liels darba devējs, bet padomju laikos to kā lielu nozīmību neuztvēra, jo darba vietas nebija deficīts. “Liepājas metalurga” ekonomiskā nozīmība pieauga pagājušā gadsimta pēdējos gados. Tā laika premjeram Andrim Šķēlem pieder spārnotie vārdi: “Ja “Liepājas metalurgam” kūp visi trīs skursteņi, tad zinu, ka ar Liepāju viss kārtībā.”
“Gods un slava Lipmanam un Zaharjinam. Vienam hobijs bija hokejs, otram futbols, tika izveidota 600 bērnu liela sporta skolu sistēma. Par ieguldījumu sportā, sporta bāzu sakārtošanā abiem vajadzētu pieminekli uzcelt. “Liepājas metalurgs” palīdzēja rakstniekiem, māk-sliniekiem, pašvaldībai. Pilsēta pie tā pierada, Zaharjinam tas patika, kaut gan no publicitātes pats personiski izvairījās, sir-snīgs cilvēks, par kuru tomēr runāja, ka rūpnīcā izlemj visu viens. Liepājā dominēja viedoklis: lai īpašnieki paši ņem un blēdās, cik grib, galvenais, lai dod darba vietas un dalās ar citiem. Pirms ekonomiskās krīzes likās, ka “LM” nezina, kur naudu likt, likās tik spēcīgs, ka nekas tam nedraud. Tad daudzi teica paldies Zaharjinam, tagad daudzi gāna, ka vilcis problēmas garumā un sev miljonus paņēmis, ko tagad negrib atdot,” neslēpj A. Remess.
Žurnālists uzskata, ka ziema Liepājai būs grūta, bet traģēdiju negaida. Neesot jau pirmie grūtie laiki Liepājai. Jau tagad redzams, ka cilvēki mazāk iepērkas, mazāk iet uz krogiem, mazāk ņem kredītus, mazāk apdrošina īpašumus, arī mazāk abonē avīzes. A. Remess lēš, ka kaut kādā veidā “LM” darbu atsāks nākamajā vasarā.
Strādnieki nokļuvuši dažādās situācijās
Četriem dažāda profila “LM” strādniekiem, vēl pirms sākās lielā atlaišana, lūdzu atbildēt uz jautājumiem.
1. Ko darāt tagad, “LM” juku laikos?
2. Kāds bija darbs, kāda bija jūsu alga?
3. Vai saistībā ar darba grūtībām radušās problēmas?
4. Kas, jūsuprāt, notika ar “Liepājas metalurgu”?
Rigonda Doma (1960). Metāla analīžu laborante kopš 1979. gada.
1. Bez 150 latiem rūpnīcas algas vēl pelnu 120 latus mēnesī, pusslodzi strādājot J. Rozes grāmatnīcā.
2. Darbs ļoti patika. Maiņu grafiks ļāva izbrīvēt pietiekami daudz brīvu dienu dzīvei. Padomju laikā alga bija līdz 175 rubļiem, jaunajos laikos labākajos gados alga sasniedza 400 latus uz rokas. 2005. gadā pat sadūšojos paņemt 6000 latu kredītu dzīvoklim.
3. Lielākā problēma, ka dzīvoju viena un jāmaksā kredīts. Ietaupījumi ir cauri. Ar mātes, māsas un meitas palīdzību kādu gadu novilkšu, pēc tam, ja nekas nemainīsies, braukšu uz ārzemēm kādu vienkāršu darbu darīt. Sievietei pēc 50 gadiem Liepājā normālu darbu atrast grūti, pat pārdevēju darbam meklē tikai jaunas meitenes, bet apkopēju un sētnieku vietas ir uz izķeršanu. Latvijā nav tādu laboratoriju, kur varētu strādāt. Visā pasaulē tāda tipa metalurģiskās laboratorijas esot tikai 171, mūsējā bija viena no modernākajām. Pat Rīgas ķirurgu operācijām domātās naglas veda pie mums pārbaudīt. Dzirdēju – ja arī “Liepājas metalurgs” atsāks darbu, varētu iztikt bez mūsu laboratorijas, jo tas ir dārgs pasākums, lētāk esot pirkt laboratorijas pakalpojumus citās valstīs. Bet, kas notiek citās valstīs, mēs zinām: esam saņēmuši ļoti slikta metāla sagataves no Baltkrievijas, Ukrainas, Peru, bet Kubas metāls bija tik slikts, ka veselu kuģi aizsūtījām atpakaļ.
4. Lielie akcionāri rūpnīcu izlaupīja ar visādām shēmām un naudas atmazgāšanām, par ko vienkāršie cilvēki daudz neko nezina, izņemot vienu – ēdināšanu, kas daļai strādājošo bija par brīvu. Picas gabaliņš, ola, gurķis un limonādes pudelīte maksāja gandrīz trīs latus. Būtu labāk šo naudu pie algas pielikuši. Ja vara būtu rūpnīcas direktora Terentjeva rokās, “Liepājas metalurgs” dzīvotu.
Aleksandrs Krāvs (1965. g.): “Rūpnīcā par tēraudkausētāju strādāju kopš 1987. gada, kad atgriezos no dienesta flotē. Tā ir metalurģijas pamatprofesija: vārīt metālu.”
1. Gaidu, kad mani atlaidīs. Piecus mēnešus saņēmu 150 latus mēnesī par neko. Gaidīju: katru mēnesi solīja, ka nākamajā mēnesī rūpnīca atsāks darbu. Piedāvāja vēl klāt piecpadsmit latus, ja ietu un sēdētu rūpnīcā. Es tomēr esmu pieradis strādāt, bet ne sēdēt, tāpēc labāk piehalturēju kādas privātmājas celtniecībā, par ko saņemu 10 – 15 latus dienā.
2. Darbs ne tikai patika, es dzīvoju no darba, kaut arī tas bija grūts, vairāki mani kolēģi pa šiem gadiem burtiski ir sadeguši nelaimes gadījumos, arī nekas veselīgs tas nebija. Lēju metālu kā pienu no krūzes – tas bija neaprakstāms skaistums. Visur apkārt, kur bija nami, citas konstrukcijas, redzēju, ka izmantots metāls, gabaliņš manas darba dzīves. Darbs bija labi apmaksāts: padomju gados 500 – 700 rubļu uz rokas, šajos pēdējos gados ap 600 latiem uz rokas, pirms ekonomiskās krīzes – līdz tūkstotim.
3. Kopā ar sievu, kura strādā zivju pārstrādes kombinātā, mums mēneša ienākumi ir 320 lati, bet par trīsistabu dzīvokli dažādos maksājumos iztērējam 230 latus. Pat smēķēšanu naudas trūkuma dēļ atmetu. Labi, ka abām meitām sava dzīve. Lielākais kreņķis, ka maz naudas. Tēraudkausētāji Latvijā nevienam nav vajadzīgi, vēl varu strādāt celtniecībā. Uz ārzemēm taisīties laikam par vēlu. Ir laba rūpnīca Baltkrievijā, bet tur savu tēraudkausētāju pietiek, no malas tikt iekšā ļoti grūti, tāpat kā savā laikā “Liepājas metalurgā”.
4. “Liepājas metalurgu” iegāza cilvēciskais faktors. Mums ir viens no modernākajiem aprīkojumiem pasaulē, bet rūpnīca stāv… Staļina laikā to uzskatītu par sabotāžu un vainīgos nošautu. Valstij vai nu vispār nevajadzēja iejaukties problēmu risināšanā, vai darīt to agrāk. Lipmanam ticu vairāk: 90. gados tieši viņš izglāba rūpnīcu, bet Zaharjins tikai skaisti runā.
Ivars Tubāns (1959). Tiltceltņa operators kopš 1980. gada. Uzdevums: kraut krāsnī metāllūžņus.
1. Saņēmu 150 latus mēnesī un solījumus, ka drīz atsāksim darbu. Būtu labāk teikuši, lai ātrāk ejam prom, tad būtu lielāks pabalsts. Tagad šur tur piehalturēju.
2. Darbs patika. Kā uz svētnīcu negāju, elle bija baigā, bet nesūdzējos. Cerēju uz paātrināto pensiju, bet mainījās likumi. Būtu gadu vecāks, būtu jau laimīgs pensionārs, tagad jāvelk vēl astoņi gadi. Padomju laikā saņēmu 200 – 300 rubļus mēnesī, šajos laikos – ap 500 latiem uz rokas.
3. Labi, ka sievai darbs tirdzniecībā un puika ar meitu savā dzīvē, bet viegli nav un darbs jāmeklē. Tiltceltņu operatori nevienam Latvijā nav vajadzīgi. Tagad žēl, ka agrāk neizmantoju rūpnīcas piedāvātās iespējas neklātienē studēt, kaut gan: ja esi astoņas stundas celtņa kabīnē kā karstā tankā nomētājies, kas tu vairs vakarā par studentu?
4. Neņemos spriest.
Ojārs Drēziņš (1958). Iekārtu elektriķis kopš 1980. gada.
1. Divas nedēļas mēnesī eju uz darbu, jo elektriskās sistēmas jāuzrauga, ik pa laikam jāieslēdz. Pie reizes esmu arī kā sargs. Par to saņemu 200 latus.
2. Darbs patīk, interesants. Padomju laikā saņēmu nedaudz zem 300 rubļiem mēnesī, šajos laikos – līdz 500 latiem.
3. Mani pagaidām glābj sieva, kas ir Liepājas arhīva priekšniece, tāpēc speciāli darbu nemeklēju, jo ziemā elektriķiem to atrast grūti. Pieprasa jau arī jaunākus cilvēkus.
4. Notikušais ir lielo akcionāru atbildība. No īpašniekiem vairāk esmu Sergeja Zaharjina pusē, kuru strādnieki cienīja, viņš vienmēr sasveicinājās, nebija lepns, pats ņēma un citiem deva. Kirovs Lipmans vairāk izcēlās ar muļķīgiem paziņojumiem, piemēram, ka krāsnis spridzinās, iekārtas izlaupa, bet es taču redzu, ka viss stāv uz vietas.
Fakti
Ar “Liepājas metalurgu” cieši saistīti ir arī citi uzņēmumi, piemēram, “Liepājas osta LM”, “Liepājas naglas”, “Rūķis LM” “LM resurss” u.c.
Šo uzņēmumu un “Latvijas metalurga” darbavietu skaita īpatsvars kopējā darba vietu skaitā Liepājā bija 9% (2012. g. dati).
Pēc VID provizoriskajiem datiem, šo uzņēmumu iemaksātais iedzīvotāju ienākumu nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis veidoja 16,2% no pilsētas kopējiem ieņēmumiem pilsētas budžetā 2012. gadā.
Fakti
Ko darīs administrators
Nākamajos divos mēnešos tiks veikta maksātnespējīgās AS “Liepājas metalurgs” inventarizācija un novērtējums, uz kā pamata tiks sagatavots uzņēmuma pārdošanas plāns, ceturtdien preses konferencē žurnālistiem sacīja “LM” maksātnespējas administrators Haralds Velmers.
Maksātnespējas procesa laikā ir izslēgta iespēja atjaunot uzņēmuma darbību, un pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas vai uzņēmuma pārdošanas AS “Liepājas metalurgs” kā juridiska persona tiks likvidēts.
Jautāts, kāda varētu būt uzņēmuma pārdošanas cena, H. Velmers sacīja, ka patlaban to nevar pateikt, jo tā būs zināma pēc novērtējuma pabeigšanas, un piebilda, ka patlaban uzreiz būtu nepieciešami aptuveni 30 miljonu latu ieguldījumi uzņēmuma apgrozāmajos līdzekļos, lai tas varētu atjaunot un atsākt ražošanu. Mēneša laikā ir jāpiesakās visiem uzņēmuma kreditoriem, tad kļūs zināmas kopējās parādsaistības, lai gan administratoram ir zināms, ka pašlaik tās ir aptuveni 130 miljoni latu.
Pircējs – Krievijas uzņēmums?
Krievijas uzņēmums “Afina Pallada” atsācis pārrunas par iespējamo maksātnespējīgās AS “Liepājas metalurgs” iegādi, par “Afina Pallada” pilnvarotā pārstāvja Latvijā, prezidenta padomnieka Sergeja Pisarčuka sacīto piektdien ziņoja LETA. “Mums ir interese par “Liepājas metalurga” iegādi, jo tagad ir pazuduši tie šķēršļi, kas iepriekš mums traucēja investēt uzņēmumā. Esam gatavi pirkt “Liepājas metalurgu” un atsākt produkcijas ražošanu,” uzsvēris Pisarčuks. “Sarunas tiks turpinātas un nākamā tikšanās plānota decembra pirmajā pusē. Tagad ir svarīgi vienoties par “LM” iegādes nosacījumiem un summu, par kādu uzņēmums varētu tikt pārdots.”
“Afina Pallada” jau augustā izteicis piedāvājumu iegādāties “LM” un tajā sākotnēji ieguldīt 30 – 50 miljonus ASV dolāru (16,6 – 27,5 miljonus latu).
