Liepājas “Dziedonis” iekustina cilvēkus 0
Latvijas Šlāgeraptaujā tik reti starp dalībniekiem var redzēt vīru vokālos ansambļus. Rudens posmā tādi ir divi – “Dobeles zemessargi” un Liepājas vīru vokālais ansamblis “Dziedonis”. Novembra beigās starpbalsojumā “Dziedoņa” izpildītā dziesma “Krauklītis” bija starp piecām populārākajām.
“Dziedoņa” mākslinieciskais vadītājs un dziesmas autors Valdis Aivars sarunā atklāj: “Tikai divus gadus pastāvam kā Liepājas vokālais vīru ansamblis. Nosaukumu saglabājām no slavenā Liepājas vīru kora “Dziedonis”, lai ar laiku atkal pārtaptu par vīru kori.” Lai gan “Dziedonim” šī ir debija aptaujā, pats komponists Valdis tajā piedalās jau gandrīz četrus gadus. “Man ceļš uz aptauju bija iestaigāts kopā ar dziedošo Liepājas teātra aktieri Edgaru Pujātu. Tad arī radās doma – kāpēc ne “Dziedonis”? Arī draugi un radi mudināja to darīt. Dziesma “Krauklītis” bija arī vīru kora repertuārā. Jau tad koncertos bija liela klausītāju atsaucība. Arī pašai aptaujai vajag svaigas asinis, un ansambļu aptaujā ir ļoti maz,” nosaka Valdis un par pašu dziesmu piebilst, ka “dziesma ir iekustinoša. Mēs jau smejamies, ka “Latvijas Radio 2″ mūsu dziesma skan tieši no rītiem. Tas tāpēc, lai pamodinātu un iekustinātu cilvēkus rīta cēlienam.” Valdis neslēpj, ka arī Edgaru aicinājis pievienoties ansamblim kā solistu, bet viņš aptaujā startē pats ar savu dziesmu.
Valdis neslēpj, ka nav jau nemaz tik daudz to aptauju, konkursu, kuros var piedalīties ansambļi, bet tāda sēdēšana uz vietas ir daudz nogurdinošāka par neskaitāmiem koncertiem. Jau pēc pirmās uzstāšanās Ventspilī ansamblis saņēma zvanus no citām Latvijas pilsētām, kas labprāt vēlētos uzņemt “Dziedoņa” vīrus koncertos un pasākumos. “Uzreiz saņēmām zvanu pat no Valkas. Televīzijai ir liels spēks. Esmu jau agrāk vadījis ansambli, kad strādāju Liepājas teātrī. Tolaik viss sākās ar gatavošanos 8. marta koncertam, lai pārsteigtu teātra dāmas. Pēc tā nodibinājām Liepājas desmit dziedošo aktieru ansambli. Tas bija tālajā 1985. gadā. Arī tajā laikā mūs parādīja televīzijā. Tad viss aizgāja. Desmit gadus nobraukājām pa visu Latviju. Bijām pat Amerikā. Ar to vēlējos pateikt, ka nav svarīgi pat kurā vietā aptaujā paliec, ja nokļūsti tur, atpakaļceļa vairs nav,” smaidot nosaka Valdis.
Arī pati atmosfēra starp mūziķiem ir draudzīga, bet Valdis neslēpj, ka tajā pašā laikā dažiem ansambļa vīriem tas bija kā elektrošoks – kameras, uzmanība un paša Maestro rokas spiediens. “Tās ir pozitīvas emocijas. Sava pašvērtība ceļas. Rodas jauna jēga dzīvei. Cilvēka dzīve beidzas tad, kad viņš nevienam nav vajadzīgs, bet laimīgs viņš ir tad, kad vēl kustas. Tā ir arī ar maniem vecajiem bukiem, kuriem dažam jau ir 75 gadi. Es viņus varu salīdzināt ar vecu auto, kuru noraksta, bet pēc kāda laika atjauno, un tad jau tam autiņam ir trīskārša vērtība. Ja kāda iespēja ir, tad tā ir jāizmanto,” atklāj Valdis.
“Dziedoņa” moto ir dot citiem un gūt no tā gandarījumu arī pašiem. “Mums ir sava programma. Koriem ir obligātais repertuārs, tādā ziņā ansamblim ir priekšrocība veidot pašiem savas programmas. Es pats rakstu dziesmas. Arī Andris Kristsons raksta mūsu ansamblim,” ansambļa priekšrocības atklāj Valdis un uzskaita vēl pāris: “Kora laikā nekad nebija 100% apmeklējums, bet ansamblī ir. Ansamblī katram dziedātājam ir lielāka atbildība. Nestāv lielā barā un nevar nekur paslēpties. Jāzina dziesmas, jo skatītājs ir daudz tuvāk un visu redz.”
