“Liepājā vien retais viņu nezina!” Cerebrālā trieka neliedz Mārtiņam iedvesmot, apvienot un pārspēt sevi 0
Īsi pirms Jaunā gada Liepājas Olimpiskajā centrā noslēdzās biedrības “Cerība. Ticība. Mīlestība” rīkotais bočas (boccia) sešu spēļu turnīrs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā galvenais organizators ir liepājnieks Mārtiņš Mamis, raksta liepajniekiem.lv.
Šis ir viens no nedaudzajiem viņa rīkotajiem pasākumiem, taču ar savām aktivitātēm, kas pēdējos gados lielākoties vērstas uz cilvēku ar īpašām vajadzībām apvienošanu, kā arī piedalīšanos dažādos projektos, viņš pamanāms jau vairāk nekā 20 gadus.
Iedrošinājums palīdzēja iet uz priekšu
Bočas spēles noslēguma turnīra pirmie dalībnieki Mārtiņu jau pa gabalu pamana pie Olimpiskā centra ieejas. Viņš atbraucis ar velosipēdu. Satikšanās prieks ir abpusējs. Arī spēles turnīra laikā dzirdams, kā Mārtiņš katru dalībnieku nosauc vārdā.
“Man ir cerebrālā trieka. Jau no bērnības. Bet man šī diagnoze nekad nav traucējusi, un es nekad neesmu jutis kādu citādu attieksmi.
Vienmēr esmu juties līdzvērtīgs,” pārliecināti saka Mārtiņš.
“Man ir spēcīgi attīstīta komunicēšanas prasme, kā arī milzīgs atbalsts iedrošināšanā man bijis no vecmāmiņas, mammas, māsas. Pateicoties tam, es eju uz priekšu,” teic vīrietis.
Viņš atminas, ka skolas laikā izjutis lielu pretimnākšanu, tostarp no klasesbiedriem. “Viņi bija atvērti, jo pats biju pozitīvs, spēju uzrunāt viņus. Tas deva apziņu, ka esmu daļa no sabiedrības,” atminas Mārtiņš.
Mārtiņš ir Liepājas Raiņa vidusskolas absolvents. Pēc gadiem atgriezies skolā – jau darbinieka statusā.
“Ikdienā mūsu skolā Mārtiņš ir laborants. Viņš ir atbalsta persona skolotājiem. Piemēram, ja ķīmijas vai fizikas stundā paredzēti kādi eksperimenti, laboratorijas darbi, Mārtiņa uzdevums ir sagatavot klasi,” skaidro skolas direktors Kārlis Strautiņš.
Mārtiņš vada arī “Astronomijas skolas” nodarbības. Tās notiek aptuveni piecus gadus. Viņam ir izdevies par šo tēmu ieinteresēt daudzus, kā arī piesaistīt interesantus lektorus, kuri stāsta par astronomijas jomu, parādību pētīšanu, zvaigznēm.
Lekcijas, nodarbības notiek gan klātienē, gan attālināti ar iespēju iesaistīties ne tikai skolēniem, bet jebkuram iedzīvotājam.
K. Strautiņš atminas, ka Mārtiņu sastapis kādā pasākumā, kad skola iegādājusies vienu no teleskopiem.
“Jā, astronomija ir mana sirdslieta no bērnības. Vienmēr paticis vērties zvaigznēs un izzināt – vai tomēr esam vienīgie Visumā!?”
viņš smaidot piebilst.
Secinājis, ka astronomija, kas kādreiz bijusi mācību priekšmets, nepelnīti aizmirsta.
Kā izdodas būt visur?
“Es domāju, ka Mārtiņu Liepājā varētu nezināt vien retais. Esmu dzirdējis, ka par viņu saka tā: puisis, kurš mazliet pieklibo, bet ir visur!” teic viņa paziņa vārdabrālis Mārtiņš.
Tie, kuri pazīst Mārtiņu, teic, ka viņš lieliski atrod veidus, kā sevi realizēt un parādīt: piedalās dažādos projektos, erudīcijas spēlēs, kā arī citās aktivitātēs.
“Man patīk kustināt prātu, darbināt smadzenes – pārspēt sevi.”
Šī gada sākumā portāls liepajniekiem.lv rakstīja par labdarības pasākumu “Randiņu izsole”, kurā vecākais no dalībniekiem bija Mārtiņš. “Cik īstenībā ir izaicinoši sevi pasniegt nepazīstamai auditorijai,” viņš toreiz sacīja sarunā.
“Mārtiņa daudzpusība mūsu kolektīvā liek jokot, ka noteikti ir vairāki Mārtiņi!” uzsver K. Strautiņš.
Par spīti savai invaliditātei, ka viņš pieklibo, viņš ar dzīvi tiek galā un ne par ko nesūdzas. “Viņš ir lieliski pratis atrast savu ceļu sabiedrībā, atradis savu vietu.
Mārtiņš var šķist citāds, bet ar savu aktivitāti ir pierādījis, ka var būt kā visi. Jo veiksmīgi atrod kontaktu ar visiem!”
savu kolēģi vērtē direktors.
Taču pašam Mārtiņam vairs nepatīk, ja saka “iekļauties”, viņam labāk iet pie sirds jēdziens “socializēšanās”. Jēdziens “iekļaušanās”, viņaprāt, esot ļoti nolietots.
Kā izdodas būt visur? “Tā ir mana būtība – līdzdarboties. Un man šķiet, ka tas notiek dabiski,” pauž Mārtiņš.
Iesaistoties dažādos piedāvājumos pilnveidot sevi, savas zināšanas un pieredzi neformālās izglītības un nevalstisko organizāciju sektorā, darbojoties kā brīvprātīgajam, Mārtiņam gadu gaitā izdevies arī daudz ceļot, pabūt vairākās Eirāzijas valstīs.
Paraugs citiem
Mārtiņš ir arī biedrības “Cerība. Ticība. Mīlestība” valdes priekšsēdētājs. Tajā darbojas no 2008. gada. “Biedrībā notika pārmaiņas. Sanāca, ka man jākļūst par vadītāju.”
Biedrības misija ir apvienot invalīdus ar garīgas attīstības traucējumiem, veicināt viņu iespējamo garīgo izaugsmi, sniegt prasmes integrēties sabiedrībā, kā arī palīdzēt ģimenēm, kurās ir cilvēki ar attīstības traucējumiem.
Viņš gan rīko sporta sacensības, gan arī organizē braucienus uz spēlēm citviet.
Mārtiņš pēc izglītības ir sociālais darbinieks un karjeras konsultants – to ieguvis, absolvējot maģistrantūru. Sociālajā dienestā strādājis ļoti īsu brīdi.
“Taču sevi profesijā realizēju šādā veidā – neformālajā izglītībā, nevalstiskajā sektorā, esot kopā ar īpašajiem jauniešiem sportā.
Ar īpašo cilvēku sportu pats nodarbojos jau no 2000. gadu sākuma,” viņš norāda.
“Neatceros, cik sen iepazinos ar Mārtiņu, taču sāku sadarboties, kad viņš no Liepājas veda sportistus ar īpašām vajadzībām piedalīties bočas sacensībās,” teic spēles trenere Nadija Strazdiņa.
“Katrā ziņā Mārtiņš man ir atstājis ļoti aktīva jauna cilvēka iespaidu. Viņš ir ļoti apņēmīgs, vienmēr visu izdara laikā.
Ja runājam mūsdienās par iekļaušanu sabiedrībā, tad Mārtiņš ir paraugs citiem – viņš pats iesaistās, līdz ar to ir pamanāms – viņš iziet ārā no savas čaulas, nečīkst un neieslēdzas sevī. Un vēl būtiski – viņš vienmēr ir par savējiem!” viņu raksturo Nadija.
